tag:blogger.com,1999:blog-52939496459189014112024-03-13T21:27:16.703-07:00meditācijasarturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.comBlogger32125tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-22382557358269648352008-11-14T13:28:00.000-08:002008-11-14T13:38:42.775-08:00Dievs<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="http://3.bp.blogspot.com/_ejNTscfOyGc/SR3v2_TUZcI/AAAAAAAAABg/d2CVToUxNiU/s1600-h/religion.gif"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer; width: 197px; height: 199px;" src="http://3.bp.blogspot.com/_ejNTscfOyGc/SR3v2_TUZcI/AAAAAAAAABg/d2CVToUxNiU/s200/religion.gif" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5268630867077785026" border="0" /></a><br />Pēdējā laikā sanācis vairāk kā agrāk domāt par to, vai Dievs ir vai nav. Godīgi sakot, šobrīd, protams, atbildēt nav iespējams, bet... Būtiski ir tas, ka pasaulē pastāv Dieva ideja, kas pati par sevi jau ir devusi ļoti daudz. Cik tieši? Domāju, ka daudziem nav ne mazākās nojausmas. Kā man pirms pusgada mācīja etikā, tad sanāk, ka svarīgāko Dieva pausto ideju esam saņēmuši neatkarīgi no viņa eksistences. Un tas būtu morāles pilnveidojums. Katrs kristietis vairāk vai mazāk ir pazīstams ar desmit baušļiem, lozungu "nedari otram to, ko nevēlies,lai tev dara" un citiem domu graudiem. Līdzīgi ir ar visām citām reliģijām. tās pauž dzīves likumus, kam sekojot pienākas atalgojums, bieži nevis šajā dzīvē, bet nākamajā (forši, ne?). Reliģijas (kā Dieva pausto vārdu apkopotājas) vienmēr ir noteikušas cilvēku dzīves ritmu tādā veidā, lai cilvēks dzīvotu saskaņā ar apkārtējo pasauli. Šī saskaņa sevī ietver arī tīru sirdsapziņu. Nezinu nevienu Dievu pasaules vēsturē (vārda klasiskajā interpretācijā), kas postulētu, ka, piemēram, dzīvības atņemšana ir laba lieta (Arejs neskaitas, jo viņš varāk līdzinās velnam nekā Dievam). Ne par velti Imanuels Kants teica, ka, ja nebūtu Dieva, tad viņš mums būtu jāizdomā. Raugoties no šī skatpunkta tas, vai Dievs pastāv, vairāk nav būtisks, jo kā redzams, paustie morāles likumi strādā. Tomēr man mans racionāli domājošais prāts turpina uzdot jautājumus, bet liekas, ka es<br />atbildi gribētu zināt tikai tad, ja tā ir pozitīva, jo Dieva eksistence cilvēku prātos (kā ideja) ir kā pasaules pastāvēšanas grants. Jo kas gan mani aizurētu rīkoties tīri anarhistiski, ja man nebūtu reliģijas pausto morāls ciltsrakstu? Zinu, ka pamatā bailes no augstāka mēroga soda par grēku nāk no vēl tiem laikiem, kad cilvēks pasauli redzēja kā mitologisku dievu, dabas un likumu konglomerātu, bet sistēma strādā. Ar saviem mīnusiem skopu atbilžu veidolā, bet strādā! Es uzdrošinos teikt, ka reliģija ir vienīgais, kas pasauli glābj no sabrukuma, jo šaubos, vai vienkāršam cilvēkam pietiek vien ar sava prāta spriedumiem, lai atturētos no ļaunu darbu veikšanas. Cilveks ir pārāk emocionāls, lai noturētu sevi delžainos grožos un Dievs ir tas, kas ienes sava veida racionālas bailes, kas slāpē emocionalitāti. Lai cik smieklīgi tas arī izklausītos.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-72811339066161073252008-10-01T07:34:00.000-07:002008-10-01T08:51:04.670-07:00ES<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="http://www.trycatch.net/blog/images/arrogant.jpg"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer; width: 200px;" src="http://www.trycatch.net/blog/images/arrogant.jpg" alt="" border="0" /></a><br />man reizēm paliek slikti pašam no sevis. jā, slikti! nevis nedaudz vai bikucīt, bet tā, ka gribas vemt, izvemt visu, kas sakrājes, lai vienreiz aizmirstos un ar baltu* galvu skatītos tālāk. bet nevar! kuņģa saturu iztīrīt ir vienkārši - pāris tabletes maģiskās dziras** un viss... pods ir pilns. ar galvu ir cits stāsts, citi likumi, citas zāles. dažs labs lieto grādīgo, cits ripiņas ar smaidiņiem, bet es... es neko nelietoju, jo domāu, ka esmu baigais kings un spēju ar visu tikt galā paša spēkiem. līdz tam brīdim, kāmēr man kāds neiešauj sāls lodi dibenā, kurai seko lielais apskaidrības mirklis***. vai nav jauka reakcija? ja kāds vēlas tikt man klāt, nu tā lai es arī saprastu, tad ziniet - jāsāk ar pakaļgalu****! šis raksts ir tik emocionali piesātināts, ka varētu likties, ka esmu mainījis savu orientāciju vai reliģisko pārliecību. bet tā nav! tas (piesātināšana) darīts ar nolūku, lai ātrāk atbrīvotos no sakāpinātajām emocijām. tā kā šo aspektu esmam nosakidrojuši, dodos tālāk. tātad... es sev apkārt esmu izveidojis normālu betona mūri (celtniecības mateirāli - ietiepība, talants, lāčausis***** un daudz muļķību), kuram izspraukties cauri var tikai retais. jau teicu, ka vājā puse atrodas pakaļgalā, viegli padodas asam un spēcīgam spiedienam. šis mūris ir kā filrs visam, kas kaut kādā veidā nonāk pie manis. mūris ir galvenais iemesls, kāpēc mani var saukt par cietpauri, jo ar trulām idejām neesmu ietekmējams. bet kā gadījies, kā ne, arī ar labām idējam ir diezgan švaki... HA HA HA!!! laiks realitātei******! man, bled, liekas, ka zinu visu par visiem labāk. viens otrs man skaidri paskaidroja, ka esmu samērā empātisks (kas, protams, pavairoja pārliecību par pirmo). viss jau būtu labi, ja es mācētu savas Dieva dāvanas izmantot lietderīgi. esmu ieslēdzies vienā lielā mucā un ārā šauju tikai tad, kad gribu un vēlos. kad kāds mīļi palūdz, es, skaidrs, ka normāli iespļauju viņam sejā! še tev!!! citiem vārdiem sakot, man liekas, ka pasaule riņķo ap mani (vai nav viens varen skaists infantīlisma paraugs?) un nekādi nevaru izskaust šo domu! ik pa brīdim peķeru sevi pie gaudošanas, ka mani neviens nesaprot... bet ko ES tādu daru, lai notiktu pretēji? bez šaubām lienu vēl dziļākā d....******* uz pretējo pusi gaismai. nepārstāju par sevi brīnīties. kas mani tādu radījis? kā varu būt empātisks, ja visur redzu uz pusi sliktākus sevi? pilnīgi katrā cilvēkā!!! Dievs, dod tādu dienu, kad es beidzot mācēšu pasktīties uz sevi no malas par visiem 100% nevis ierastajiem 80% (kur viss svarīgākais paslēpts tajos 20%).<br />viss. izlādējos.<br /><br />* latviešu mitoloģiski baltā krāsa, kas sevī ietver jēdzienus tikumisks, brašs, labs un ar nospodrinātiem zābakiem.<br />** neesi nekad dzirdējis par šķidrumu dozēšanu tabletēs? es laikam neesmu...<br />*** maigi sakot, kaut kas līdzīgs nirvānai.<br />**** esmu lepns par šo secinājumu, pats veicu analīzi un pārbaudi<br />***** lāči uz ausīm<br />****** tas būs sāpīgi!<br />******* redz, lamājos un nepalieku vulgārs!arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com3tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-61318572354976895092008-09-04T01:29:00.000-07:002008-09-04T09:18:39.850-07:00Klasifikācija<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="http://deathwish.blox.pl/resource/emo_lovelargeprf1159030742largemsg115905728832.jpg"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer; width: 200px;" src="http://deathwish.blox.pl/resource/emo_lovelargeprf1159030742largemsg115905728832.jpg" alt="" border="0" /></a><br />Vakar redzēju divas ļoti neparasta seriāla sērijas. nosaukums gan vienkāršs - <span style="font-style: italic;">My Nme Is Earl.</span> piesātināts ar amerikāņu dažbrīd ļoti infantīliem jokiem, tas tomēr saglabā nelielu māksliniecisku piegaršu, kas neļauj paņemt rokās pulti un piespiest nākamā kanāla pogu. šķiet, ka otrās sērijas sākumā galvenais varonis cietumā meklēja sabiedrotos, lai vieglāk izturētu sev piespriesto laiku (tas ir, izvairītos no nevajadzīgām izvarošānām un citām nejaucībām). viņš piesēdās pie rasistu galdiņa un mēģināja uzsākt tādu sarunu, kas apliecinātu, ka viņš ir šīs grupas cienīgs pārstāvis. pēc skarbākas vārdu apmaiņas (kas tieši netika parādīta) ērls paziņoja ļoti interesantu atziņu - <span style="font-style: italic; font-weight: bold;">"naids ir sirdī, nevis matos"</span>. būkš! ģeniāli un precīzi! tāds cilvēks, kas ir spējis fundamentāli nostabilizēt savu attieksmi pret sabiedrībā slideniem jautājumiem, to gandrīz vienmēr mēģina demonstrēt arī ārēji. kā piemērus var saukt mūkus (fundamentālā nostāja - dzīve kategoriski ir jāveltī tikai Dievam un svēto rakstu studēšanai; pazīme - apģērbs. visi zin, kāds apmēram izskatās tipiska mūka paltraks... nezinu kā to lai pareizi nosauc...), skinhedi (fundamentālā nostāja - baltā rase ir pārāka par citām visās jomās; pazīme - skūta galva), īmo (fundamentālā nostāja - pasaulē trūksts emocionalitātes (ja nekļūdos); pazīme - frizūra un daļēji arī apģērbs (iespējamas variācijas)), utt. bet kāpēc sava nostāja gandrīz vienmēr ir jādemonstrē citiem? un kāpēc nepietiek ar to, ka tev pārliecība ir tikai galvā? nu piemēram, es šaubos, vai skinhedu banda savā barā pieņems skinhedu, kura frizūra būtu līdzīga īmo (laikam jau pietiek r to, ka viņam vispār ir mati uz galvas). kāpēc pastāv tik stipra sasaiste starp tavu pārliecību un tavu ārējo veidolu??? lielākajai daļai cilvēku ir pilnīgi vienalga, kas darās manā galvā, bet mans ārējais veidols ir garants tam, ka mani pēc dažām pazīmēm iespējams ievietot kastītē ar šiltīti <span style="font-style: italic;">jaunietis. </span>arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com3tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-28924439296131549042008-05-21T13:40:00.000-07:002008-09-04T09:23:13.182-07:00Kants<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="http://www.futureofthebook.org/mitchellstephens/archives/Kant.jpg"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer; width: 200px;" src="http://www.futureofthebook.org/mitchellstephens/archives/Kant.jpg" alt="" border="0" /></a><br />Aizvakar man bija tā sesnsacionālā iespēja palasīties kantu. tiku galā ar 2 nodaļām, lai ētikā varētu uzskribilēt nelielu pārspriedumu par viņa ētikas tā saucamo pamatojumu. liktenīgā darba nosaukums - praktiskā prāta kritika. protams, kants kā kants - bez divkārtējas vai reizēm trīskārtējas pārlasīšanas līdz manām smadzenēm lasāmā būtība īsti netiek. kad ierubās, jāatzīst, ka nav ne vainas. čalis sakarīgs, pamatojums gandrīz izcils, bet tās idejas, ko šamējais tik sarežģītā un piņķerīgā veida dveš ārā, ir vienkārši unikālas. ētikas pamatojums principiāli ir diezgan triviāls - rīcības ētiskā kritēriju skala nāk nevis no ārpuses, kā tas bija antīkajā domā vai kristietībā (baušļi), bet gan no paša cilvēka saprāta,no tīrā saprāta. tas nav nekas dzīves laikā iegūts, pieredzēts vai vienkārši izdomāts. tā ir absolūti nepieciešama prāta domājošās sfēras daļa. kāds šeit varētu teikt: "kas tur tāds īpašs?" ikdienišķam prātam laikam nekas, bet man tā bija īsta revolūcija, kas 5 norīta aiztrieca visu miegu <span style="font-style: italic;">k čortavaij matjeri.</span> šis mazais atzinums, kura pamatojums ir tik pat sarežģīts kā ātomfizikas rokasgrāmatas pamatēzes, man lika saprast, ka īsti nevaru piekrist Loka atziņai par cilvēka un baltās lapas principu (cilvēks,kad piedzimst, ir līdzīgs baltai lapai, kura tiek aizpildīta līdz ar jebkādas pieredzes iegūšanu) (<span style="font-style: italic;">fakinie </span>empīristi, man jau likās, ka viņi tik pīlītes pūš!). piekrītot kantam, sanāk, ka cilvēkā iekšā jau dzimšanas brīdī ir kas vairāk par vienkāršiem bioloģiskiem instinktiem. <span style="font-style: italic;">a apriori</span> fakts. un tas savukārt nozīmē, ka audzināšanai nav tik lielas nozīmes personības veidošanā. un arī to, ka pirmās ieelpas brīdī mēs esam pārāki par kaut kādiem <span style="font-style: italic;">fakiniem</span> kāmīšiem vai jūras cūciņām. redz kā! tāda sajūta, ka beidzot esmu atbildējis uz vismaz vienu no sev interesējošiem jautājumiem. prieks par sevi, kantu un par tiem, kas skalda empīristus!arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com4tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-33510830526398336942008-04-09T03:20:00.000-07:002008-09-04T09:25:07.759-07:00lūzums<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="http://assets.disaboom.com/Images/ConditionSummary/pain.jpg"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer; width: 200px;" src="http://assets.disaboom.com/Images/ConditionSummary/pain.jpg" alt="" border="0" /></a><br />sēžu savā, skatos spogulī un domāju ko darīt. nevis šodien vai rīt, bet vispār. manā prātā iestājies kāds dīvains lūzums, kuram es pats nevaru atrast īsto cēloni un sakni. zudusi jebkāda vēlme mācīties un kāda pavadībā garīgi attīstīties. gudrība un erudīcija manās acīs kotējas ļoti augstu, bet es sāku šaubīties, vai VFF ir īstā vieta, kur abas šīs lietas var iegūt. tāda sajūta, ka akadēmiskā filozofēšana man ver acis citā perspektīvā nekā biju cerējis. jā, es apgūstu jaunas lietas un vēlāk kādā sarunā varbūt spēšu palielīties ar savu attapību un zināšanām par kādu noteiktu laika posmu vēsturē vai dominējošu uzskatu kopumu filozofijā, bet kopējā plāknē es tikai čakarēju savu galvu. ir tik daudz dažādu uzskatu sistēmu, ka man jau sāk nākt vēmiens. un labākais ir tas, ka viena otru nevar nedz noliegt, nedz īsti papildināt. vakardien sēdēju ētikas lekcijā pie profesora Rubeņa. viņš ir autors kādām 30 antoloģijām, kas šodien grezno Zvaigznes ABC grāmatnīcas filozofijas plauktiņu. skaists runātājs, bet tomēr Zvaigznē ir vēl daudzas citas grāmeteles arī, un tas viņu padara par vienu no bara. arī kants sanāk, ka ir viens no daudziem, tāpat kā loks, bēkons, didro, voltērs, platons, sokrats, aristotelis, ņūtons, einšteins, rainis, seneka, spinoza, dekarts, laibnics, paskāls, hēgelis, un daudzi, daudzi citi. ievērojami, mainījuši daudzus likteņus, bet tomēr katrs ir zvaigzne starp miljons citām. man nav īsta pamata uz kā stāvēt, tāpēc es esmu padevies kārtīgā slinkumā un nu jau kādu mēnesi pilnīgi nekā nedaru. iespējams tāpēc, ka sevī saskatu kādu talantu un nezinu kur īsti to likt.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-28198402712419194072008-03-31T14:05:00.000-07:002008-03-31T14:06:44.945-07:00...man ir kauns par sevi...arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-57432133503892206072008-03-31T13:50:00.000-07:002008-09-04T09:27:35.070-07:00Dons Žļurgānses spēlējos ar viena cilvēka likteni. guļu ar viņu kopā un klausos uz savu pusi raidītajos glaimojošajos vārdos. un neatbildu ar to pašu... es klausos un priecājos par to, cik labs es esmu, cik lielisks, cik mīļš un cik feins, cik fantastiski es daru to un cik burvīgi šito, cik skaisti es izskatos un cik veikli un prātīgi māku diskutēt. patīkami. manā rokā atrodas pukstoša sirds un es nedaru pilnīgi nekā, lai to atmestu vai pieglaustu pie savējās.<br />pirms kāda laika es apsolīju sev, ka nebūs vairs manas atraidīšanas, ka būšu pieklājīgs un darīšu to, ko prasa situācija un gaidīšu kā tas viss beigsies. laiks steidzas uz priekšu un man tomēr sāk likties, ka arī no nekā nedarīšanas kaut kādas jūtas tomēr veidojas. pieķeršanās, pieradums, iekāre un slāpes. es tik nezinu, vai tas ir pietiekams pamats, lai rastos kas brangāks un spēcīgāks. es savas dzīves laikā esmu salauzis tik daudz siržu, ka man paliek bail iedomājoties, kas mani sagaida, ja tiešām pastāv elle...arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-69726845213314893702008-03-29T11:29:00.000-07:002008-03-29T11:41:05.391-07:00Pats Dievs tavā priekšātikko atkal gribēju sākt birdināt par saviem izcilajiem pārdzīvojumiem, kas notiek manā galvā. par izjūtām, pārdomām, secinājumiem un citām riebīgām lietām... FUCK YOU!!! kas es pārvēršos par kādu raudulīgu zaļknābi, kas to tik vien dara kā gaudo par to, ka dzīve ir grūta un visādu sarežģījumu pārpilna??? FUCK OFF!!! es esmu tas, kas valda pār sevi! un nav tā, ka ikdienā manas domas sastāv tikai no raudpilnām emocijām! manas brokastis sastāv no citu cilvēku viedokļiem, pusdienas no sabiedrības stereotipiem, launags no naivām meitenēn un vakariņās vēl piekožu gudros akadēmiķus! es esmu Jēzus Kristus trešā reinkārnicija savā prāta! un nav uz pasaules vēl iedomīgāka un pretīgāka riebekļa par mani. es neatzīstu diskusijas ar subversīvo toleranci un citas parasto cilvēku dzīvības nodrošināšanas obligātās preces. es esmu paša spēka tiešākā būtība un manās rokās ir viss ko vien es vēlos!!!!arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-59332657142717471172008-03-17T15:19:00.000-07:002008-05-19T10:43:37.232-07:00***tomēr ir...arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-88690542536119471542008-03-09T20:21:00.000-07:002008-03-09T20:46:47.682-07:00mana princesees domāju, ka princeses baltā zirgā ir sen izmirušas, ka tādas mūsdienās sastopamas tikai bērnu fantāzijās un apputējušos grāmatu plauktos. bet, nē, izrādās viena tāda ieperinājusies manā galvā. kā psiholoģiska slimība, kurai vēl nav izdomāta atbilstoša terapija. varbūt freidam ir kaut sakāms šīs lietas sakarā... taču es laikam nojaušu viņa skaidrojuma stūrakmeni - viss slēpjas apslēptajā seksualitātē (apslēpta ironija).<br />man tikko burtiski uz paplātes piedāvājas viena meiča. pilns komplekts - tendence uz igstošām attiecībām, saprotoša, ar rozīnīti, simpātiska, ar mašīnu, ar sakarīgu darbu, nosvērta, laba gultā, oriģināla, ieķērusies manī (varbūt pat iemīlējusies), samērā erudīta, droša, pašpārliecināta, ar mīlestību pret eksperimentēšanu... (guļamistabā) (kā nekā intīmpreču veikala vadītāja :D), u.c. viņai ir tikai divas nelāgas lietas - nav mīlestības pret filozofiju un ir neliels liekais svars. un nav tā, ka viņas kompānijā man pazustu laika izjūta, ka man negribētos šķirties, ka gribas atbildēt uz visiem viņas zvaniem un SMS, ka straujāk pukstētu sirds. man gluži vienkārši ir vienalga. nav ķīmijas. bet būtu labs sekss! kuru man diemžēl nevajag. es gribu ko vairāk par fizisku kontaktu. kādu morālu pacēlumu. trīsas no viena pieskāriena. drebeļus no viena glāsta un neprātu no viena skūpsta. tas liekas <span style="font-style: italic;">fucking</span> banāli! taču vitāli nepieciešami, ja vēlos būt kaut nedaudz laimīgs. "vienalga" nav īstākais vārds, ko gribu attiecināt uz savu draudzeni. man jau bija vienas tādas attiecības un beigas līdzinājās katastrofai (es vainīgais, viņa cietēja). galvenais ir tas, ka augstāk minētā persona nav pirmā, kura mani neapmierina. ir bijušas daudzas, ar kurām varēju uzsākt kaut ko vai izrādīt kādu nopietnu gribēšanu, bet iekšā pastēvēja nemitīgas bailes par mīlestības trūkumu. tagad laikam esmu apmierināts, ka neesmu gulējis ar visām pēc kārtas, bet tai pašā laikā cik ilgi man būs jāgaida līdz sastapšu to īsto? varbūt tādas nemaz nav. un mans vienīgais traucēklis ir pārāk augstie standarti... bet mīlestība taču tādas lietas ēd brokastīs, ne? tā nu es te sēžu viens pats un gaidu savu nolāpīto princesi baltā zirgā.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com5tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-32151712651433312962008-02-29T18:05:00.000-08:002008-02-29T18:19:35.027-08:00KedaMīlestība ir akla, kurla un varen stulba! kāpēc nav tā, ka var ieķerties loģiski pareizajā cilvēkā? tajā, ar kuru tev skaidrs, kas viss būs kārtībā, tajā, kam nav stulbu paradumu, kam galvā darās feini interesantas lietas un kam nedaudz nevainīgi pieklibo izskats? kāpēc tam, kas sirdij liek pukstēt straujāk, ir jābūt tik glancētam, tik perfekti veidotam, tik necili apveltītam ar saprātu? atkārtota skriešana sienā vēl nekad nav devusi pozitīvu rezultātu. kāpēc fucking nešanās uz fucking vecajām simpātijām nemāk mācīties no vecajām kļūdām? kāpēc uz vecā puna jākrāmē vēl viens? man jau likās, ka būs gana. ka nu esmu sapratis, kāpēc patika kādreiz un kāpēc nekas nesanāca. domāju beidzot esmu pielicis vienu treknu punktu visam tam, kas kādreiz darījās manā galvā. bet še tev!!! divas tikšanās reizes un atkal viss loģiskais un laikā gaitā izkaltais plāns par manu noturēšanos un pilnveidošanos tiek veiksmīgi pabāzts kaķim zem astes... jūtos kā idiots, kas septiņas reizes uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa. pats sliktākais ir tas, ka šis laikam ir mans liktens. un, kad pienāks mana astotā reize, es nebūšu pabīdījies ne pa soli tālāk, katrs nākamais sitiens būs tikpat spēcīgs kā iepriekšējais un tā līdz kapam. par nožēlu nākas secināt, ka pastāv lietas, kas nekad nemainās.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-68788207559359039742008-02-12T16:07:00.000-08:002008-02-12T16:31:40.590-08:00kritiskā mazgāšanapagājušajā semestrī man universitātē mācīja kritisko domāšanu. līdz pat sesijas beigām es biju tiešām ļoti laimīgs, ka man tikusi tā grandiozā iespēja zaurēties tādu interesantu priekšmetu, pat domāju, ka nu beidzot pienāks tas laiks, kad kāda lieka informācijas gūzma spēs sakārtot visu nešpetno domu jucekli, kas nelāgi šaudās pa manu smadzeņu stiebriņiem. nekā nebija! kritiski domāt nozīmē pakļaut kritikai visu to informācijas daudzumu, kas atrodas tavā galvā vai mēģina tur ielīst. respektīvi - advancētākā filtru sistēma, kas santehnikas veikalā atrastos ļoti dārgā un ļoti augstā plauktā, tā teikt, lai bērni netiek klāt. piemēram, izteikums , ka kaķis ir dzīvnieks, kam ir 4 kājas, deguns, ... (visas pārējās kaķa fiziskās, seksuālās un morālās īpašības)... , kritiskajā domāšana tiktu sadalīts pa vīlītēm. gala rezultātā tiktu sameklēts viens mincis, kas cietis autoavārijā un nu klaiņo ar trijām kājām, un tādējādi tas viss iepriekšējais definējums vairs nebūtu spēkā. štruntīgs piemērs, bet galvenā doma ir tāda - sadalīt visu pirmreizinātājos un atrast kaut ko, kur var piesieties! un tā kā cilvēks vēl līdz pat mūsdienām nav radījis nekā tāda, kur nevarētu paskaldīt matus, tad kristiskā "mazgāšana" manā ekselentajā prātā zeļ un plaukst, aiz sevis atstājot vien drumstalas no tā, par ko pirms kāda gada biju stingri pārliecināts. rezultāts ir gaužām vienkāršs - manā prātā pašlaik vārās viena feina melleņu biezputra, kur nav ne augšas, ne apakšas, ne sānu, ne vidus. viens kārtīgs kiš-un-miš! tāpēc, ja kāds vēlas pamācīties kritiku, lai labāk iet palasīt sēnes!<br /><br />p.s. ir tikai viens teikums, ko nespēju izģērbt - <span style="font-style: italic;">cogito, ergo sum</span>arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-69101547691804115282008-02-06T15:35:00.000-08:002008-02-06T16:13:34.123-08:00Lāstscik gan stulbi ir iemīlēties izskatā! tagad ir popkultūras laiks, kurā iekšējam veidolam pogas izgriež ārējais. un kas par to? vienmēr prātam esmu devis priekšroku, un tomēr nevaru noliegt, ka iekritu tajā sasodītajā slazdā.<br />rozā lūpiņas (zemenes)...<br />perfekti sakopti nagi (laikam mana lielākā vājība)...<br />izteikti vaigu kauli...<br />rudi-blondi mati...<br />perfektas šķipsnas (kas vienmēr sakrīt tā, kā man patīk)...<br />tvirtas krūtis (protams, samērīgi mazas)...<br />izteiksmīgs augums...<br />skaistas kājas...<br />un dibens (velnsparāvis!)...<br />un es kūstu kā ledus gabaliņš plaukstā, lēni un mierīgi! tā seja laikam dara lielāko skādi. varu raudzīties stundām ilgi, liekas, ka pat diennaktīm... tās zaļās ačeles, tas skatiens, tas smaids...<br />un man vairāk neko negribas. apstājas laiks...<br /> un liekas, ka apkārt vairāk nekā nav. tik divas acis puskrēslā un lūpu kaktiņā paslēpies neliels nevainīgs smīniņš, tāds pavisam mazs un nekaitīgs.<br />vai tā ir mīlestība?<br />ārpus tā visa slēpjas nesamierināma plaisa starp uzskatiem, neatbildēti zvani, noklusēti jautājumi, pagātnes rētas, aizmirstas tikšanās reizes, vaimanas, asaras un nodevība.<br />VAI TĀ TIEŠĀM IR MĪLESTĪBA?<br />kur tad paliek radniecīgās dvēseles, cieņa, saprašanās bez vārdiem, uzskatu sakritība, līdzīgās intereses, vienlīdzība un atbildes uz jautājumiem?arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com6tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-84916682189551218092008-01-16T12:05:00.000-08:002008-01-16T12:09:28.757-08:00Stilsman vajag steidzami mainīt savu rakstības stilu. viss iepriekšējais sāk likties kā neciešami viendabīga gaudošana bez redzamas jēgas un vajadzības. bled... jākļūst atvērtākam, gudrākam un visādi citādi labākam. jāsāk intensīvāk burtot grāmateles!arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-62888032784473331372008-01-15T10:09:00.000-08:002008-01-15T10:21:36.210-08:00NejēgaNepārstāju brīnīties par to cik dažādi mēdz būt cilvēku talanti. viens labāk lasa zemeness, cits ātrāk skrien, cits ātrāk iemācās svešvalodas, cits māk atraugāties tādā veidā, ka ausis aizkrīt ciet utt. tā nu sagadījies, ka man uzniversitātē ir viens ļoti īpašs pasniedzējs, kuram ir vnk neciešami liela māka runāt par interesantām lietām, bet tādā veidā, ka esmu bijis apmēram uz 10 lekcijām, bet no tās visas informācijas gūzmas skaidri spēju atcerēties tikai vienu teikumu. bieži vien sēžot viņam pretī un mēginot kaut uztvert pieķēru sevi pie domas, ka peldu pavisam citā realitātē. lai arī mēgināju koncentrāeties, tas paviam vienkārši nesanāca. tad nu ķēros klāt pie viņa stāstījumu stila analīzes un secināju, ka pie visa vainīgas ir novirzes no tēmas, kas seko ik pēc katra jēdzīgi izteikta teikuma par tēmu. rezultātā klausītāja uztvere ir tik sagrozīta, ka smadzenes vairs nespēj izvēlēties kuram teikumam piešķirt nozīmīgāku iekrāsu un kuram ne. tāpēc viss samaļas vienā putrā un izlido pa ausīm ārā ti pat steidzīgi kā ielidoja. un vislabākais ir tas, ka man rīt pie šī pasniedzēja ir eksāmens ar trim lielām daļām un veselu kaudzi grāmatu, kuras laikam vajadzēja izlasīt. laiks krist panikā!arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-67671958391666411832008-01-11T13:05:00.000-08:002008-01-11T13:14:19.036-08:00RevolverThe greatest enemy will hide in the last place you would ever look. <span style="font-style: italic;"><br /></span><div style="text-align: right;"><span style="font-style: italic;">- Julius Ceasar 75 B.C.</span><br /></div><br />Undoubtedly the last place you would ever look is ... your own mind. <span style="font-style: italic;"><br /></span>arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-6820390245311363722008-01-09T10:33:00.000-08:002008-01-09T10:50:16.472-08:00Seksscik vien es sevi atceros, vienmēr esmu uzskatījis, ka sekss ir tikpat ikdienišķa cilvēka dzīves sastāvdaļa kā, piemēram, gulēšana, darbs vai mācīšanās. tāpēc nekad nesapratu nevienu, kas tam piešķīra īpašu vai pat svētu nozīmi. uzskatīju, ka runāšana par seksu ir pielīdzināma runāšanai par ēdieniem vai ceļojumiem. bet tagad liekas, ka šī pārliecība sāk šķobīties. gribas aizvien vairāk to augstākās tuvības mirkli nedaudz idializēt un paslēpt no citiem. lietas katram ir tik svētas, cik viņš pats tās par tādām padara. tāpēc, ja sekss liekas parasta ikdienas sastāvdaļa, tad tā arī būs, bet, ja es pats tam piešķiršu nedaudz sakrālu nozīmi, tad cerams tāda tam arī piemitīs. nav jau grūti ar citiem tādas lietas pārrunāt (ar tiem, kas vispār ko tādu spēj), bet tajā mirklī, kad tu saproti, ka visa runāšana pielīdzinās parastai ikdienišķai tēmai, sekss (ar to visu konotāciju kopumu, ko šis vārds nes sev līdzi) sāk kļūt par to pašu, kas ir gulēšana, mācīšanās vai strādāšana. to, kas notiek guļamistabā, laikam tur pat ir arī jāatstāj, lai tas viens mirklis neapput ar apnīkošajiem ikdienas putekļiem, kas katru dzīves sastāvdaļu spēj padarīt neciešami pelēku un garlaicīgu.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-85241046636828834072008-01-06T17:22:00.000-08:002008-01-06T17:49:02.689-08:00Lord Of WarTikko noskatījos filmu <span style="font-style: italic;">Lord Of War </span>(2005). šķiet, ka atvērās acis.... galvenais varonis ir pasaules līmeņa ieroču tirgonis, kas ar savu preci apgādā galvenokārt rietumāfrikas diktatorus. tad nu filma ir viņa darbības īss atstāts ar dzīves svarīgākajiem notikumiem. pirms beigu titriem izleca pāris vienkārši vārdi - <span style="font-style: italic;">While private gunrunners continue to thrive, the world's biggest arms suppliers are The U.S., U.K., Russia, France and China. They are also the five permanent members of The U.N. Security Council. </span>kad biju aptvēris beigu ziņojuma grandiozo nozīmi, radās viens vienīgs jautājums - wtf? ... vai tiešām pasaulē vissvarīgākais ir nauda? tā ir cūcība - saukt sevi par demokrātiskāko valsti pasaulē un vienlaikus pārdot ieročus, lai nopelnītu naudu. kā melns uz balta uzlieta divkosība. kāda vispār ir jēga kaut kādām miera kustībām, ja pasaules politika tajā nav ieinteresēta, jo tādā gadījumā ASV nevarēs nopelnīt savus kārotos miljardus. kaut kas ar mūsdienu pasauli nav kārtībā. un man laikam jāiet klosterī, jo visa tiekšanās pēc lielā kāposta sāk izraisīt alerģiju. ak, nē, tur tak arī tagad plosās kapitālisms vārdā <span style="font-style: italic;">Da Vinči kods. </span>fuck...arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-4760156405678881252007-12-31T06:47:00.001-08:002007-12-31T06:50:56.583-08:00Vnk "Fucking ģeniāli"<p class="MsoNormal"></p>Es veros tev acīs tik uzmanīgi<br />Kā futbola turnīra tabulā<br />Mēs esam viens otram tik liktenīgi<br />Kā iepazinušies Kabulā <br /><br />Es noglāstu tev krūtis tik piesardzīgi<br />Un brīnos kā man iet labumā<br />Neregulārās domas par tevi<br />Un izmaiņas turnīra tabulā<br /><br />/K. Elsbergs/<br /><p class="MsoNormal"></p>arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-57278339987421587802007-12-30T18:48:00.000-08:002007-12-31T04:49:32.736-08:00Pieredzemanī vairs nav tā jaunības naivuma, kas liek paskatities uz kādu pretējā dzimuma pārstāvi un sajust, ka sirds pukst straujāk tikai tāpēc, ka gurnus apsedz svārki, ko pārkskatīšanās dēļ var nosaukt par platu jostu. tas ir skumji. no saviem darba kolēģiem esmu pārklausījies padomus par dzīves gudrībām, piemēram, klasiskā situācija ar precībām - pirmo reizi apprecas dumjas un nepilnīgas mīlestības dēļ, bet otreiz saprāta ciešā pavadībā, nu tā lai sadzīvē saskan. es esmu pārāk liels ideālists, lai tādas muļķības veiksmīgi noturētos manās sapņaini idilistiskajās cerībās par nākotni. gribu iemīlēties un apprecēties nevis tādēļ, ka sadzīve liktos tīri ok, bet tādēļ, lai nebūtu jāpavada ilgas stundas nomodā domājot tikai par vienu cilvēku, ko esmu palaidis vējā. jā, dzīve sastāv no sīkumiem, bet sīkumus satur kopā lielas lietas un mīlestība ir viena no tām. esmu gatvas upurēties nelielai netīrībai kaktos un olu čaumalai omletē, ja mīlu to, kas nepazīst šaupeli un nemāk pāršķelt olu. un tomēr visas tās pamācības ir darījušas savu. esmu samaitāts ar citu pieredzi. nekā neteiktu, ja tā būtu manējā. saprāta balss ir iejaukusies tur, kur beidzas tās vara un čakarē visu manu dzīvi. sākumā likās, ka visi tie <span style="font-style: italic;">naivie</span> padomi darīs man tikai labu un laika gaitā nekāpšu uz tiem grābekļiem, kas devuši zilumus uz citu uzacīm, bet tagad es apjaušu to lielo starpību starp manu pasaules redzējumu un to, kas piemīt tiem austrumu gudrajiem. varbūt man tas kāta sitiens pa pieri liksies tik patīkams, ka to vien darīšu kā zilināšu savu seju.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-12686617708656949942007-12-30T18:11:00.000-08:002007-12-30T18:37:22.129-08:00MīlestībaPirms pāris gadiem kādas skolas organizētas ekskursijas laikā es iepazinos ar vienu meiteni. cik atceros pati ekskursija neatšķīrās no visām pārējām - visi bērni/skolēni tika ganīti kā tikko no sprosta izlaistas aitas, veto uz cigaretēm alkoholu, narkotikām... respektīvi, uz visu, kas jauniešus tajā foršajā vecumā vilina. lieki piebilst, ka aizliegums bija tikai formāls un pienākušajā vakarā (2 dienu ekskursija) katrs darīja to, ko uzskatīja par vislabāko. kad pietiekami bija malkots grādīgais un piesmēķēta kāda biedra izstabiņa, sanāca ielaisties sarunā ar iepriekšpieminēto meiteni. sarunas ilga visu nakti. pēc tam nedaudz nākamajā dienā. pēc tam liecību dienā. pēc tam randiņā. un tam visam pa vidu es dzirdēju/nojautu/sapratu, ka mans sarunu partneris netic mīlestībai! nevis cilvēku pievilkšanās spējai, bet tieši mīlestībai, kas tiek uzpūsta no vienkāršas komunikācijas un nelielām simpātijām. nekā tik banāla, kā raksta romānos un apcer dzejā, reālajā dzīvē nemaz nav. (cik atceros skaidrojums bija krietni plašāks un ticamāks, bet doma apmēram tā pati) man tas bija liels šoks! spriedu - kā var neticēt kaut kam tik sakrālam, tik pašsaprotamam, tik unikālam, tik patstāvīgam un tik daudz apcerētam? un tieši tagad, kad šis atzinums man pa galvu šaudījies vairākus gadus, kad pamazām sāku (pašam negribot) tam noticēt, kad sāku zaudēt pēdējās cerības kaut reizi vēl tā pa īstam iemīlēties, es uzzinu, ka viņa pilnā laimē ir līdz ausīm iemīlējusies un pavisam nesen apprecējusies!!! man nav pilnīgi nekas pretī viņas laimei un mīlestībai - vēlu viņai saticību līdz pēdējai dieniņai un septiņus bērnus vismaz! taču šobrīd dīvainās sakritības dēļ jūtos nedaudz no laivas izmests.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-79188411008158682012007-12-30T15:22:00.001-08:002007-12-30T15:43:04.849-08:00ŽēlNu jau laikam pagājis vairāk kā mēnesis kopš mana otrā dzejas uzveduma (godīgi sakot, īsti neatceros ne datumu, ne to, vai tas bija novembrī vai oktobrī), bet vēljoprojām mani nepamet visas tās izjūtas, ko man nācās izlaist cauri smadzenēm tajā brīdī, kad skatījos uzveduma ierakstu. mēģinājumu laikā man sāka likties, ka dzejas proklamēšana ir lieta, kas sāk padoties tīri labi. sajutos diezgan pašpārliecināts un pasākuma laikā par spīti visam uztraukumam (un pirms tam izdzertajam balzāmam) centos izšaut tik labu kvalitāti cik vien iespējams. uzvedums beidzās ar nojausmu, ka esmu izspiedis no sevis maksimumu. jauki... bet tas sasodītais video atvēra manas acis ļoti plaši. visas emocijas, kuras man likās tekam ārā no mutes vienkārši neeksistēja; kustības bija tik pat iespaidīgas kā sālsstabam; un balss tik pat aizkustinoša kā lauka vidū stāvošs akmens. liekas, ka viss tas, ko centos parādīt citiem, bija iestrēdzis kaut kur pusceļā starp galvu un muti - tātad, iespējams, degunā, jo sākotnēji nevarēju atpazīt pats savu balsi. tas bija sāpīgi! man likās, ka savu pirmo dzejoli es izpratu vislabāk, taču, atceroties izjūtas, video bilde likās tik neadekvāta prāta stāvoklim, ka noskatīties varēju tikai ar stipri sakostiem zobiem. ar sāpīgu nožēlu jāatzīst, ka man nav pilnīgi nekāda talanta dzejas deklamēšanā, jo pietrūkst pašā galvenā - spēja nodot savas emocijas citiem. nav problēmu ar to trūkumu, viņas tikai paliek uzvietas tad, kad tām būtu jākustas uz skatītāju pusi. žēl.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-1784001774334478152007-12-30T08:19:00.000-08:002007-12-30T08:34:56.618-08:00Z-svētkiZ-svētki jau aiz aplijušiem kalniem un man nav skaidrs, vai tas ir labi vai nē. šogad diemžēl nesanāca pabūt nevienā lielā veikalā tās lielās dāvanu jezgas laikā. bet varu likt savu galvu ķīlā, ka nekas neatšķīrās no iepriekšējiem gadiem. cilvēki laikam paliek traki, jo apdāvināšanās ir palikusi par svarīgāko svētku sasvtāvdaļu. neviens bērns ziemas saulgriežus vairs negaida tāpēc, ka būs brīvdienas, vai tāpēc, ka varēs pabūt kopā ar ģimeni, pat vecāki liekas neko tādu vairs nevēlas. viss notiek ātri un kompakti - paēd vakariņas, apdāvinās, kaut ko pamūld par salatēti (kuru droši vien arī Latvijā tuvākajā laikā sāks saukt par Sv. Nikolasu) , paskatās TV, pakritizē neadekvāto prgrammu un svēti laimīgi dodas uz dusu. tas taču ir sasodīti piemēroti mūsu laikmetam! bez liekām emocijām un bučām. līdz ar to ar vien vairāk cilvēku liek vienu kārtīgu mīksto uz z-svētkiem. un pareizi dara. būtu naivi tagad cerēt, ka nākamgad viss būs citādāk. nav arī vairs jēgas kaut ko proklamēt par svētku patieso nozīmi, jo kristietība palikusi par vāju relikviju mūsdienu pasaules straujajā ritmā (ja kāds domā citādāk, tad droši var iebāzt svecīti dibenā), tāpēc vienīgais, ko svētkos var darīt godam tā, lai citi tevi arī saprastu, ir tērēt pēc iespējas lielāku naudu nevienam nevajadzīgu štruntu iegādei. skaisti!arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-22908872171492023702007-12-30T07:43:00.000-08:002007-12-30T08:07:14.116-08:00ParliamentManā priekšā stāv Parliament <span style="font-style: italic;">Aqua Blue</span> cigarešu paciņa. tajā pirms kāda laika bija veselas divdesmit cigaretes jeb kā saka tautā - zārka naglas. viscaur baltas ar zelta līniju, kas atdala filtra daļu no tabakas. ap tabaku aptītais papīrs ir ļoti plāns un to apvij regulāri izkārtotas ļoti blāvas horizontālas linijas. filtrs ietīts biezākā papīrā, ko varētu saukt arī par plānu kartonu. tas nebeidzas līdz ar filtru, bet sniedzas apmēram četrus milimetrus tālāk veidojot tukšu cilindru, kura mērķis ir neļaut smēķētājam uz mēles gala izjust nepatīkamo koncentrētas darvas garšu, ko viegli var sajust smēķējot lētas un prastas cigaretes. filtra vidū ir zeltīta pārtraukta līnija, kas paredz stiprāku cigarešu cientītājiem to saplēst divās daļās. Parliament ir dārgākās cigaretes Latvijā. to cena ir Ls 1,26. kas tās padara par tik īpašām, lai es to dēļ katru dienu maksātu tik lielu naudu? tā noteikti nav garša, jo ir citas markas, kuras izceļas tieši ar šo īpašību krietni vien spilgtāk nekā <span style="font-style: italic;">Aqua Blue</span>. tā ir sajūta, ka Tu pīpē visdārgākās cigaretes Latvijā! tātad - labsajūta. baltā cigarešu krāsa - vilinoša, filtra forma - unikāla, garša - ikdienišķa, bet cena... tā ir tā lieta, kas tās atšķir no visām pārējām markām. cigarešu karaliene!arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5293949645918901411.post-57287865360594076992007-12-29T02:58:00.000-08:002007-12-29T03:17:15.695-08:00Kasparses pazīstu kasparu! tas ir liels gods viņu pazīt, jo visiem nav tādas privilēģijas. kaspars saka, ka viss, kas viņam pieder ir ļoti labs, nu gandrīz kā jauns. viņam patīk filozofēt un meklēt jaunus ceļus savas dzīves atvieglošanai. kaspars ir ļoti īpašs cilvēks. viņš saka, ka naudai nav pilnīgi nekādas nozīmes, svarīgāka ir morālā attīstība un patiesības uzzināšana. kaspars nesen izteica domu, ka varētu iet klosterī, jo mūki esot sanieguši tādu līmeni savā attīstībā, ka visa pasaulīgā vietu uztverē ieņēmis vienīgi Dievs. tas ir apbrīnojami un pievilcīgi. kasparam patīk iesaistīties sarunās un veikli izteikt savu viedokli par visu. un jā... es pirms pāris gadiem nopirku vienu lietu no kaspara. izrādījās, ka tā ir papusei salausta. katra mūsu saruna beidzas ar strupceļu, jo saduras akadēmiska tipa domāša ar vienkāršu brīvdomību, kas savus uzskatus balsta uz pieredzes balstītiem vispārinājumiem. un mani nepamet sajūta, ka kaspars visu laiku lūkojas manā makā. situācija, kad es darbā nepelnu vairāk naudas nekā viņš, laikam ir nepanesama. tādā gadījumā kaspars visus aizkavē, lai varētu padarboties vēl nedaudz. un kad viss ir padarīts, tad notiek strīdi par atlīdzību, jo ir patērēts ļoti svarīgais laiks, ko veiksmīgi varēja atvēlēt sevis pilnveidošanai. un man liekas, ka iešana klosrterī ir tikai mēģinājums izbēgt no atbildības nastas, jo gadījies tā, ka kasparam ir draudzene, ar kuru kopā viņi bankai ir laielu naudu parādā. un no parāda nevar aizbēgt, jo tad jāmaksā būs tēvam, kura kasparam laikam ir žēl. es jūtos laimīgs, ka pazīstu tādu cilvēku kā kaspars.arturshttp://www.blogger.com/profile/16817590783201851673noreply@blogger.com0