Vakar redzēju divas ļoti neparasta seriāla sērijas. nosaukums gan vienkāršs - My Nme Is Earl. piesātināts ar amerikāņu dažbrīd ļoti infantīliem jokiem, tas tomēr saglabā nelielu māksliniecisku piegaršu, kas neļauj paņemt rokās pulti un piespiest nākamā kanāla pogu. šķiet, ka otrās sērijas sākumā galvenais varonis cietumā meklēja sabiedrotos, lai vieglāk izturētu sev piespriesto laiku (tas ir, izvairītos no nevajadzīgām izvarošānām un citām nejaucībām). viņš piesēdās pie rasistu galdiņa un mēģināja uzsākt tādu sarunu, kas apliecinātu, ka viņš ir šīs grupas cienīgs pārstāvis. pēc skarbākas vārdu apmaiņas (kas tieši netika parādīta) ērls paziņoja ļoti interesantu atziņu - "naids ir sirdī, nevis matos". būkš! ģeniāli un precīzi! tāds cilvēks, kas ir spējis fundamentāli nostabilizēt savu attieksmi pret sabiedrībā slideniem jautājumiem, to gandrīz vienmēr mēģina demonstrēt arī ārēji. kā piemērus var saukt mūkus (fundamentālā nostāja - dzīve kategoriski ir jāveltī tikai Dievam un svēto rakstu studēšanai; pazīme - apģērbs. visi zin, kāds apmēram izskatās tipiska mūka paltraks... nezinu kā to lai pareizi nosauc...), skinhedi (fundamentālā nostāja - baltā rase ir pārāka par citām visās jomās; pazīme - skūta galva), īmo (fundamentālā nostāja - pasaulē trūksts emocionalitātes (ja nekļūdos); pazīme - frizūra un daļēji arī apģērbs (iespējamas variācijas)), utt. bet kāpēc sava nostāja gandrīz vienmēr ir jādemonstrē citiem? un kāpēc nepietiek ar to, ka tev pārliecība ir tikai galvā? nu piemēram, es šaubos, vai skinhedu banda savā barā pieņems skinhedu, kura frizūra būtu līdzīga īmo (laikam jau pietiek r to, ka viņam vispār ir mati uz galvas). kāpēc pastāv tik stipra sasaiste starp tavu pārliecību un tavu ārējo veidolu??? lielākajai daļai cilvēku ir pilnīgi vienalga, kas darās manā galvā, bet mans ārējais veidols ir garants tam, ka mani pēc dažām pazīmēm iespējams ievietot kastītē ar šiltīti jaunietis.
