piektdiena, 2008. gada 29. februāris

Keda

Mīlestība ir akla, kurla un varen stulba! kāpēc nav tā, ka var ieķerties loģiski pareizajā cilvēkā? tajā, ar kuru tev skaidrs, kas viss būs kārtībā, tajā, kam nav stulbu paradumu, kam galvā darās feini interesantas lietas un kam nedaudz nevainīgi pieklibo izskats? kāpēc tam, kas sirdij liek pukstēt straujāk, ir jābūt tik glancētam, tik perfekti veidotam, tik necili apveltītam ar saprātu? atkārtota skriešana sienā vēl nekad nav devusi pozitīvu rezultātu. kāpēc fucking nešanās uz fucking vecajām simpātijām nemāk mācīties no vecajām kļūdām? kāpēc uz vecā puna jākrāmē vēl viens? man jau likās, ka būs gana. ka nu esmu sapratis, kāpēc patika kādreiz un kāpēc nekas nesanāca. domāju beidzot esmu pielicis vienu treknu punktu visam tam, kas kādreiz darījās manā galvā. bet še tev!!! divas tikšanās reizes un atkal viss loģiskais un laikā gaitā izkaltais plāns par manu noturēšanos un pilnveidošanos tiek veiksmīgi pabāzts kaķim zem astes... jūtos kā idiots, kas septiņas reizes uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa. pats sliktākais ir tas, ka šis laikam ir mans liktens. un, kad pienāks mana astotā reize, es nebūšu pabīdījies ne pa soli tālāk, katrs nākamais sitiens būs tikpat spēcīgs kā iepriekšējais un tā līdz kapam. par nožēlu nākas secināt, ka pastāv lietas, kas nekad nemainās.

otrdiena, 2008. gada 12. februāris

kritiskā mazgāšana

pagājušajā semestrī man universitātē mācīja kritisko domāšanu. līdz pat sesijas beigām es biju tiešām ļoti laimīgs, ka man tikusi tā grandiozā iespēja zaurēties tādu interesantu priekšmetu, pat domāju, ka nu beidzot pienāks tas laiks, kad kāda lieka informācijas gūzma spēs sakārtot visu nešpetno domu jucekli, kas nelāgi šaudās pa manu smadzeņu stiebriņiem. nekā nebija! kritiski domāt nozīmē pakļaut kritikai visu to informācijas daudzumu, kas atrodas tavā galvā vai mēģina tur ielīst. respektīvi - advancētākā filtru sistēma, kas santehnikas veikalā atrastos ļoti dārgā un ļoti augstā plauktā, tā teikt, lai bērni netiek klāt. piemēram, izteikums , ka kaķis ir dzīvnieks, kam ir 4 kājas, deguns, ... (visas pārējās kaķa fiziskās, seksuālās un morālās īpašības)... , kritiskajā domāšana tiktu sadalīts pa vīlītēm. gala rezultātā tiktu sameklēts viens mincis, kas cietis autoavārijā un nu klaiņo ar trijām kājām, un tādējādi tas viss iepriekšējais definējums vairs nebūtu spēkā. štruntīgs piemērs, bet galvenā doma ir tāda - sadalīt visu pirmreizinātājos un atrast kaut ko, kur var piesieties! un tā kā cilvēks vēl līdz pat mūsdienām nav radījis nekā tāda, kur nevarētu paskaldīt matus, tad kristiskā "mazgāšana" manā ekselentajā prātā zeļ un plaukst, aiz sevis atstājot vien drumstalas no tā, par ko pirms kāda gada biju stingri pārliecināts. rezultāts ir gaužām vienkāršs - manā prātā pašlaik vārās viena feina melleņu biezputra, kur nav ne augšas, ne apakšas, ne sānu, ne vidus. viens kārtīgs kiš-un-miš! tāpēc, ja kāds vēlas pamācīties kritiku, lai labāk iet palasīt sēnes!

p.s. ir tikai viens teikums, ko nespēju izģērbt - cogito, ergo sum

trešdiena, 2008. gada 6. februāris

Lāsts

cik gan stulbi ir iemīlēties izskatā! tagad ir popkultūras laiks, kurā iekšējam veidolam pogas izgriež ārējais. un kas par to? vienmēr prātam esmu devis priekšroku, un tomēr nevaru noliegt, ka iekritu tajā sasodītajā slazdā.
rozā lūpiņas (zemenes)...
perfekti sakopti nagi (laikam mana lielākā vājība)...
izteikti vaigu kauli...
rudi-blondi mati...
perfektas šķipsnas (kas vienmēr sakrīt tā, kā man patīk)...
tvirtas krūtis (protams, samērīgi mazas)...
izteiksmīgs augums...
skaistas kājas...
un dibens (velnsparāvis!)...
un es kūstu kā ledus gabaliņš plaukstā, lēni un mierīgi! tā seja laikam dara lielāko skādi. varu raudzīties stundām ilgi, liekas, ka pat diennaktīm... tās zaļās ačeles, tas skatiens, tas smaids...
un man vairāk neko negribas. apstājas laiks...
un liekas, ka apkārt vairāk nekā nav. tik divas acis puskrēslā un lūpu kaktiņā paslēpies neliels nevainīgs smīniņš, tāds pavisam mazs un nekaitīgs.
vai tā ir mīlestība?
ārpus tā visa slēpjas nesamierināma plaisa starp uzskatiem, neatbildēti zvani, noklusēti jautājumi, pagātnes rētas, aizmirstas tikšanās reizes, vaimanas, asaras un nodevība.
VAI TĀ TIEŠĀM IR MĪLESTĪBA?
kur tad paliek radniecīgās dvēseles, cieņa, saprašanās bez vārdiem, uzskatu sakritība, līdzīgās intereses, vienlīdzība un atbildes uz jautājumiem?