Dievs

Pēdējā laikā sanācis vairāk kā agrāk domāt par to, vai Dievs ir vai nav. Godīgi sakot, šobrīd, protams, atbildēt nav iespējams, bet... Būtiski ir tas, ka pasaulē pastāv Dieva ideja, kas pati par sevi jau ir devusi ļoti daudz. Cik tieši? Domāju, ka daudziem nav ne mazākās nojausmas. Kā man pirms pusgada mācīja etikā, tad sanāk, ka svarīgāko Dieva pausto ideju esam saņēmuši neatkarīgi no viņa eksistences. Un tas būtu morāles pilnveidojums. Katrs kristietis vairāk vai mazāk ir pazīstams ar desmit baušļiem, lozungu "nedari otram to, ko nevēlies,lai tev dara" un citiem domu graudiem. Līdzīgi ir ar visām citām reliģijām. tās pauž dzīves likumus, kam sekojot pienākas atalgojums, bieži nevis šajā dzīvē, bet nākamajā (forši, ne?). Reliģijas (kā Dieva pausto vārdu apkopotājas) vienmēr ir noteikušas cilvēku dzīves ritmu tādā veidā, lai cilvēks dzīvotu saskaņā ar apkārtējo pasauli. Šī saskaņa sevī ietver arī tīru sirdsapziņu. Nezinu nevienu Dievu pasaules vēsturē (vārda klasiskajā interpretācijā), kas postulētu, ka, piemēram, dzīvības atņemšana ir laba lieta (Arejs neskaitas, jo viņš varāk līdzinās velnam nekā Dievam). Ne par velti Imanuels Kants teica, ka, ja nebūtu Dieva, tad viņš mums būtu jāizdomā. Raugoties no šī skatpunkta tas, vai Dievs pastāv, vairāk nav būtisks, jo kā redzams, paustie morāles likumi strādā. Tomēr man mans racionāli domājošais prāts turpina uzdot jautājumus, bet liekas, ka es
atbildi gribētu zināt tikai tad, ja tā ir pozitīva, jo Dieva eksistence cilvēku prātos (kā ideja) ir kā pasaules pastāvēšanas grants. Jo kas gan mani aizurētu rīkoties tīri anarhistiski, ja man nebūtu reliģijas pausto morāls ciltsrakstu? Zinu, ka pamatā bailes no augstāka mēroga soda par grēku nāk no vēl tiem laikiem, kad cilvēks pasauli redzēja kā mitologisku dievu, dabas un likumu konglomerātu, bet sistēma strādā. Ar saviem mīnusiem skopu atbilžu veidolā, bet strādā! Es uzdrošinos teikt, ka reliģija ir vienīgais, kas pasauli glābj no sabrukuma, jo šaubos, vai vienkāršam cilvēkam pietiek vien ar sava prāta spriedumiem, lai atturētos no ļaunu darbu veikšanas. Cilveks ir pārāk emocionāls, lai noturētu sevi delžainos grožos un Dievs ir tas, kas ienes sava veida racionālas bailes, kas slāpē emocionalitāti. Lai cik smieklīgi tas arī izklausītos.

ES

man reizēm paliek slikti pašam no sevis. jā, slikti! nevis nedaudz vai bikucīt, bet tā, ka gribas vemt, izvemt visu, kas sakrājes, lai vienreiz aizmirstos un ar baltu* galvu skatītos tālāk. bet nevar! kuņģa saturu iztīrīt ir vienkārši - pāris tabletes maģiskās dziras** un viss... pods ir pilns. ar galvu ir cits stāsts, citi likumi, citas zāles. dažs labs lieto grādīgo, cits ripiņas ar smaidiņiem, bet es... es neko nelietoju, jo domāu, ka esmu baigais kings un spēju ar visu tikt galā paša spēkiem. līdz tam brīdim, kāmēr man kāds neiešauj sāls lodi dibenā, kurai seko lielais apskaidrības mirklis***. vai nav jauka reakcija? ja kāds vēlas tikt man klāt, nu tā lai es arī saprastu, tad ziniet - jāsāk ar pakaļgalu****! šis raksts ir tik emocionali piesātināts, ka varētu likties, ka esmu mainījis savu orientāciju vai reliģisko pārliecību. bet tā nav! tas (piesātināšana) darīts ar nolūku, lai ātrāk atbrīvotos no sakāpinātajām emocijām. tā kā šo aspektu esmam nosakidrojuši, dodos tālāk. tātad... es sev apkārt esmu izveidojis normālu betona mūri (celtniecības mateirāli - ietiepība, talants, lāčausis***** un daudz muļķību), kuram izspraukties cauri var tikai retais. jau teicu, ka vājā puse atrodas pakaļgalā, viegli padodas asam un spēcīgam spiedienam. šis mūris ir kā filrs visam, kas kaut kādā veidā nonāk pie manis. mūris ir galvenais iemesls, kāpēc mani var saukt par cietpauri, jo ar trulām idejām neesmu ietekmējams. bet kā gadījies, kā ne, arī ar labām idējam ir diezgan švaki... HA HA HA!!! laiks realitātei******! man, bled, liekas, ka zinu visu par visiem labāk. viens otrs man skaidri paskaidroja, ka esmu samērā empātisks (kas, protams, pavairoja pārliecību par pirmo). viss jau būtu labi, ja es mācētu savas Dieva dāvanas izmantot lietderīgi. esmu ieslēdzies vienā lielā mucā un ārā šauju tikai tad, kad gribu un vēlos. kad kāds mīļi palūdz, es, skaidrs, ka normāli iespļauju viņam sejā! še tev!!! citiem vārdiem sakot, man liekas, ka pasaule riņķo ap mani (vai nav viens varen skaists infantīlisma paraugs?) un nekādi nevaru izskaust šo domu! ik pa brīdim peķeru sevi pie gaudošanas, ka mani neviens nesaprot... bet ko ES tādu daru, lai notiktu pretēji? bez šaubām lienu vēl dziļākā d....******* uz pretējo pusi gaismai. nepārstāju par sevi brīnīties. kas mani tādu radījis? kā varu būt empātisks, ja visur redzu uz pusi sliktākus sevi? pilnīgi katrā cilvēkā!!! Dievs, dod tādu dienu, kad es beidzot mācēšu pasktīties uz sevi no malas par visiem 100% nevis ierastajiem 80% (kur viss svarīgākais paslēpts tajos 20%).
viss. izlādējos.

* latviešu mitoloģiski baltā krāsa, kas sevī ietver jēdzienus tikumisks, brašs, labs un ar nospodrinātiem zābakiem.
** neesi nekad dzirdējis par šķidrumu dozēšanu tabletēs? es laikam neesmu...
*** maigi sakot, kaut kas līdzīgs nirvānai.
**** esmu lepns par šo secinājumu, pats veicu analīzi un pārbaudi
***** lāči uz ausīm
****** tas būs sāpīgi!
******* redz, lamājos un nepalieku vulgārs!

Klasifikācija

Vakar redzēju divas ļoti neparasta seriāla sērijas. nosaukums gan vienkāršs - My Nme Is Earl. piesātināts ar amerikāņu dažbrīd ļoti infantīliem jokiem, tas tomēr saglabā nelielu māksliniecisku piegaršu, kas neļauj paņemt rokās pulti un piespiest nākamā kanāla pogu. šķiet, ka otrās sērijas sākumā galvenais varonis cietumā meklēja sabiedrotos, lai vieglāk izturētu sev piespriesto laiku (tas ir, izvairītos no nevajadzīgām izvarošānām un citām nejaucībām). viņš piesēdās pie rasistu galdiņa un mēģināja uzsākt tādu sarunu, kas apliecinātu, ka viņš ir šīs grupas cienīgs pārstāvis. pēc skarbākas vārdu apmaiņas (kas tieši netika parādīta) ērls paziņoja ļoti interesantu atziņu - "naids ir sirdī, nevis matos". būkš! ģeniāli un precīzi! tāds cilvēks, kas ir spējis fundamentāli nostabilizēt savu attieksmi pret sabiedrībā slideniem jautājumiem, to gandrīz vienmēr mēģina demonstrēt arī ārēji. kā piemērus var saukt mūkus (fundamentālā nostāja - dzīve kategoriski ir jāveltī tikai Dievam un svēto rakstu studēšanai; pazīme - apģērbs. visi zin, kāds apmēram izskatās tipiska mūka paltraks... nezinu kā to lai pareizi nosauc...), skinhedi (fundamentālā nostāja - baltā rase ir pārāka par citām visās jomās; pazīme - skūta galva), īmo (fundamentālā nostāja - pasaulē trūksts emocionalitātes (ja nekļūdos); pazīme - frizūra un daļēji arī apģērbs (iespējamas variācijas)), utt. bet kāpēc sava nostāja gandrīz vienmēr ir jādemonstrē citiem? un kāpēc nepietiek ar to, ka tev pārliecība ir tikai galvā? nu piemēram, es šaubos, vai skinhedu banda savā barā pieņems skinhedu, kura frizūra būtu līdzīga īmo (laikam jau pietiek r to, ka viņam vispār ir mati uz galvas). kāpēc pastāv tik stipra sasaiste starp tavu pārliecību un tavu ārējo veidolu??? lielākajai daļai cilvēku ir pilnīgi vienalga, kas darās manā galvā, bet mans ārējais veidols ir garants tam, ka mani pēc dažām pazīmēm iespējams ievietot kastītē ar šiltīti jaunietis.

Kants

Aizvakar man bija tā sesnsacionālā iespēja palasīties kantu. tiku galā ar 2 nodaļām, lai ētikā varētu uzskribilēt nelielu pārspriedumu par viņa ētikas tā saucamo pamatojumu. liktenīgā darba nosaukums - praktiskā prāta kritika. protams, kants kā kants - bez divkārtējas vai reizēm trīskārtējas pārlasīšanas līdz manām smadzenēm lasāmā būtība īsti netiek. kad ierubās, jāatzīst, ka nav ne vainas. čalis sakarīgs, pamatojums gandrīz izcils, bet tās idejas, ko šamējais tik sarežģītā un piņķerīgā veida dveš ārā, ir vienkārši unikālas. ētikas pamatojums principiāli ir diezgan triviāls - rīcības ētiskā kritēriju skala nāk nevis no ārpuses, kā tas bija antīkajā domā vai kristietībā (baušļi), bet gan no paša cilvēka saprāta,no tīrā saprāta. tas nav nekas dzīves laikā iegūts, pieredzēts vai vienkārši izdomāts. tā ir absolūti nepieciešama prāta domājošās sfēras daļa. kāds šeit varētu teikt: "kas tur tāds īpašs?" ikdienišķam prātam laikam nekas, bet man tā bija īsta revolūcija, kas 5 norīta aiztrieca visu miegu k čortavaij matjeri. šis mazais atzinums, kura pamatojums ir tik pat sarežģīts kā ātomfizikas rokasgrāmatas pamatēzes, man lika saprast, ka īsti nevaru piekrist Loka atziņai par cilvēka un baltās lapas principu (cilvēks,kad piedzimst, ir līdzīgs baltai lapai, kura tiek aizpildīta līdz ar jebkādas pieredzes iegūšanu) (fakinie empīristi, man jau likās, ka viņi tik pīlītes pūš!). piekrītot kantam, sanāk, ka cilvēkā iekšā jau dzimšanas brīdī ir kas vairāk par vienkāršiem bioloģiskiem instinktiem. a apriori fakts. un tas savukārt nozīmē, ka audzināšanai nav tik lielas nozīmes personības veidošanā. un arī to, ka pirmās ieelpas brīdī mēs esam pārāki par kaut kādiem fakiniem kāmīšiem vai jūras cūciņām. redz kā! tāda sajūta, ka beidzot esmu atbildējis uz vismaz vienu no sev interesējošiem jautājumiem. prieks par sevi, kantu un par tiem, kas skalda empīristus!

lūzums

sēžu savā, skatos spogulī un domāju ko darīt. nevis šodien vai rīt, bet vispār. manā prātā iestājies kāds dīvains lūzums, kuram es pats nevaru atrast īsto cēloni un sakni. zudusi jebkāda vēlme mācīties un kāda pavadībā garīgi attīstīties. gudrība un erudīcija manās acīs kotējas ļoti augstu, bet es sāku šaubīties, vai VFF ir īstā vieta, kur abas šīs lietas var iegūt. tāda sajūta, ka akadēmiskā filozofēšana man ver acis citā perspektīvā nekā biju cerējis. jā, es apgūstu jaunas lietas un vēlāk kādā sarunā varbūt spēšu palielīties ar savu attapību un zināšanām par kādu noteiktu laika posmu vēsturē vai dominējošu uzskatu kopumu filozofijā, bet kopējā plāknē es tikai čakarēju savu galvu. ir tik daudz dažādu uzskatu sistēmu, ka man jau sāk nākt vēmiens. un labākais ir tas, ka viena otru nevar nedz noliegt, nedz īsti papildināt. vakardien sēdēju ētikas lekcijā pie profesora Rubeņa. viņš ir autors kādām 30 antoloģijām, kas šodien grezno Zvaigznes ABC grāmatnīcas filozofijas plauktiņu. skaists runātājs, bet tomēr Zvaigznē ir vēl daudzas citas grāmeteles arī, un tas viņu padara par vienu no bara. arī kants sanāk, ka ir viens no daudziem, tāpat kā loks, bēkons, didro, voltērs, platons, sokrats, aristotelis, ņūtons, einšteins, rainis, seneka, spinoza, dekarts, laibnics, paskāls, hēgelis, un daudzi, daudzi citi. ievērojami, mainījuši daudzus likteņus, bet tomēr katrs ir zvaigzne starp miljons citām. man nav īsta pamata uz kā stāvēt, tāpēc es esmu padevies kārtīgā slinkumā un nu jau kādu mēnesi pilnīgi nekā nedaru. iespējams tāpēc, ka sevī saskatu kādu talantu un nezinu kur īsti to likt.

...

man ir kauns par sevi...

Dons Žļurgāns

es spēlējos ar viena cilvēka likteni. guļu ar viņu kopā un klausos uz savu pusi raidītajos glaimojošajos vārdos. un neatbildu ar to pašu... es klausos un priecājos par to, cik labs es esmu, cik lielisks, cik mīļš un cik feins, cik fantastiski es daru to un cik burvīgi šito, cik skaisti es izskatos un cik veikli un prātīgi māku diskutēt. patīkami. manā rokā atrodas pukstoša sirds un es nedaru pilnīgi nekā, lai to atmestu vai pieglaustu pie savējās.
pirms kāda laika es apsolīju sev, ka nebūs vairs manas atraidīšanas, ka būšu pieklājīgs un darīšu to, ko prasa situācija un gaidīšu kā tas viss beigsies. laiks steidzas uz priekšu un man tomēr sāk likties, ka arī no nekā nedarīšanas kaut kādas jūtas tomēr veidojas. pieķeršanās, pieradums, iekāre un slāpes. es tik nezinu, vai tas ir pietiekams pamats, lai rastos kas brangāks un spēcīgāks. es savas dzīves laikā esmu salauzis tik daudz siržu, ka man paliek bail iedomājoties, kas mani sagaida, ja tiešām pastāv elle...

Pats Dievs tavā priekšā

tikko atkal gribēju sākt birdināt par saviem izcilajiem pārdzīvojumiem, kas notiek manā galvā. par izjūtām, pārdomām, secinājumiem un citām riebīgām lietām... FUCK YOU!!! kas es pārvēršos par kādu raudulīgu zaļknābi, kas to tik vien dara kā gaudo par to, ka dzīve ir grūta un visādu sarežģījumu pārpilna??? FUCK OFF!!! es esmu tas, kas valda pār sevi! un nav tā, ka ikdienā manas domas sastāv tikai no raudpilnām emocijām! manas brokastis sastāv no citu cilvēku viedokļiem, pusdienas no sabiedrības stereotipiem, launags no naivām meitenēn un vakariņās vēl piekožu gudros akadēmiķus! es esmu Jēzus Kristus trešā reinkārnicija savā prāta! un nav uz pasaules vēl iedomīgāka un pretīgāka riebekļa par mani. es neatzīstu diskusijas ar subversīvo toleranci un citas parasto cilvēku dzīvības nodrošināšanas obligātās preces. es esmu paša spēka tiešākā būtība un manās rokās ir viss ko vien es vēlos!!!!

***

tomēr ir...

mana princese

es domāju, ka princeses baltā zirgā ir sen izmirušas, ka tādas mūsdienās sastopamas tikai bērnu fantāzijās un apputējušos grāmatu plauktos. bet, nē, izrādās viena tāda ieperinājusies manā galvā. kā psiholoģiska slimība, kurai vēl nav izdomāta atbilstoša terapija. varbūt freidam ir kaut sakāms šīs lietas sakarā... taču es laikam nojaušu viņa skaidrojuma stūrakmeni - viss slēpjas apslēptajā seksualitātē (apslēpta ironija).
man tikko burtiski uz paplātes piedāvājas viena meiča. pilns komplekts - tendence uz igstošām attiecībām, saprotoša, ar rozīnīti, simpātiska, ar mašīnu, ar sakarīgu darbu, nosvērta, laba gultā, oriģināla, ieķērusies manī (varbūt pat iemīlējusies), samērā erudīta, droša, pašpārliecināta, ar mīlestību pret eksperimentēšanu... (guļamistabā) (kā nekā intīmpreču veikala vadītāja :D), u.c. viņai ir tikai divas nelāgas lietas - nav mīlestības pret filozofiju un ir neliels liekais svars. un nav tā, ka viņas kompānijā man pazustu laika izjūta, ka man negribētos šķirties, ka gribas atbildēt uz visiem viņas zvaniem un SMS, ka straujāk pukstētu sirds. man gluži vienkārši ir vienalga. nav ķīmijas. bet būtu labs sekss! kuru man diemžēl nevajag. es gribu ko vairāk par fizisku kontaktu. kādu morālu pacēlumu. trīsas no viena pieskāriena. drebeļus no viena glāsta un neprātu no viena skūpsta. tas liekas fucking banāli! taču vitāli nepieciešami, ja vēlos būt kaut nedaudz laimīgs. "vienalga" nav īstākais vārds, ko gribu attiecināt uz savu draudzeni. man jau bija vienas tādas attiecības un beigas līdzinājās katastrofai (es vainīgais, viņa cietēja). galvenais ir tas, ka augstāk minētā persona nav pirmā, kura mani neapmierina. ir bijušas daudzas, ar kurām varēju uzsākt kaut ko vai izrādīt kādu nopietnu gribēšanu, bet iekšā pastēvēja nemitīgas bailes par mīlestības trūkumu. tagad laikam esmu apmierināts, ka neesmu gulējis ar visām pēc kārtas, bet tai pašā laikā cik ilgi man būs jāgaida līdz sastapšu to īsto? varbūt tādas nemaz nav. un mans vienīgais traucēklis ir pārāk augstie standarti... bet mīlestība taču tādas lietas ēd brokastīs, ne? tā nu es te sēžu viens pats un gaidu savu nolāpīto princesi baltā zirgā.

Keda

Mīlestība ir akla, kurla un varen stulba! kāpēc nav tā, ka var ieķerties loģiski pareizajā cilvēkā? tajā, ar kuru tev skaidrs, kas viss būs kārtībā, tajā, kam nav stulbu paradumu, kam galvā darās feini interesantas lietas un kam nedaudz nevainīgi pieklibo izskats? kāpēc tam, kas sirdij liek pukstēt straujāk, ir jābūt tik glancētam, tik perfekti veidotam, tik necili apveltītam ar saprātu? atkārtota skriešana sienā vēl nekad nav devusi pozitīvu rezultātu. kāpēc fucking nešanās uz fucking vecajām simpātijām nemāk mācīties no vecajām kļūdām? kāpēc uz vecā puna jākrāmē vēl viens? man jau likās, ka būs gana. ka nu esmu sapratis, kāpēc patika kādreiz un kāpēc nekas nesanāca. domāju beidzot esmu pielicis vienu treknu punktu visam tam, kas kādreiz darījās manā galvā. bet še tev!!! divas tikšanās reizes un atkal viss loģiskais un laikā gaitā izkaltais plāns par manu noturēšanos un pilnveidošanos tiek veiksmīgi pabāzts kaķim zem astes... jūtos kā idiots, kas septiņas reizes uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa. pats sliktākais ir tas, ka šis laikam ir mans liktens. un, kad pienāks mana astotā reize, es nebūšu pabīdījies ne pa soli tālāk, katrs nākamais sitiens būs tikpat spēcīgs kā iepriekšējais un tā līdz kapam. par nožēlu nākas secināt, ka pastāv lietas, kas nekad nemainās.

kritiskā mazgāšana

pagājušajā semestrī man universitātē mācīja kritisko domāšanu. līdz pat sesijas beigām es biju tiešām ļoti laimīgs, ka man tikusi tā grandiozā iespēja zaurēties tādu interesantu priekšmetu, pat domāju, ka nu beidzot pienāks tas laiks, kad kāda lieka informācijas gūzma spēs sakārtot visu nešpetno domu jucekli, kas nelāgi šaudās pa manu smadzeņu stiebriņiem. nekā nebija! kritiski domāt nozīmē pakļaut kritikai visu to informācijas daudzumu, kas atrodas tavā galvā vai mēģina tur ielīst. respektīvi - advancētākā filtru sistēma, kas santehnikas veikalā atrastos ļoti dārgā un ļoti augstā plauktā, tā teikt, lai bērni netiek klāt. piemēram, izteikums , ka kaķis ir dzīvnieks, kam ir 4 kājas, deguns, ... (visas pārējās kaķa fiziskās, seksuālās un morālās īpašības)... , kritiskajā domāšana tiktu sadalīts pa vīlītēm. gala rezultātā tiktu sameklēts viens mincis, kas cietis autoavārijā un nu klaiņo ar trijām kājām, un tādējādi tas viss iepriekšējais definējums vairs nebūtu spēkā. štruntīgs piemērs, bet galvenā doma ir tāda - sadalīt visu pirmreizinātājos un atrast kaut ko, kur var piesieties! un tā kā cilvēks vēl līdz pat mūsdienām nav radījis nekā tāda, kur nevarētu paskaldīt matus, tad kristiskā "mazgāšana" manā ekselentajā prātā zeļ un plaukst, aiz sevis atstājot vien drumstalas no tā, par ko pirms kāda gada biju stingri pārliecināts. rezultāts ir gaužām vienkāršs - manā prātā pašlaik vārās viena feina melleņu biezputra, kur nav ne augšas, ne apakšas, ne sānu, ne vidus. viens kārtīgs kiš-un-miš! tāpēc, ja kāds vēlas pamācīties kritiku, lai labāk iet palasīt sēnes!

p.s. ir tikai viens teikums, ko nespēju izģērbt - cogito, ergo sum

Lāsts

cik gan stulbi ir iemīlēties izskatā! tagad ir popkultūras laiks, kurā iekšējam veidolam pogas izgriež ārējais. un kas par to? vienmēr prātam esmu devis priekšroku, un tomēr nevaru noliegt, ka iekritu tajā sasodītajā slazdā.
rozā lūpiņas (zemenes)...
perfekti sakopti nagi (laikam mana lielākā vājība)...
izteikti vaigu kauli...
rudi-blondi mati...
perfektas šķipsnas (kas vienmēr sakrīt tā, kā man patīk)...
tvirtas krūtis (protams, samērīgi mazas)...
izteiksmīgs augums...
skaistas kājas...
un dibens (velnsparāvis!)...
un es kūstu kā ledus gabaliņš plaukstā, lēni un mierīgi! tā seja laikam dara lielāko skādi. varu raudzīties stundām ilgi, liekas, ka pat diennaktīm... tās zaļās ačeles, tas skatiens, tas smaids...
un man vairāk neko negribas. apstājas laiks...
un liekas, ka apkārt vairāk nekā nav. tik divas acis puskrēslā un lūpu kaktiņā paslēpies neliels nevainīgs smīniņš, tāds pavisam mazs un nekaitīgs.
vai tā ir mīlestība?
ārpus tā visa slēpjas nesamierināma plaisa starp uzskatiem, neatbildēti zvani, noklusēti jautājumi, pagātnes rētas, aizmirstas tikšanās reizes, vaimanas, asaras un nodevība.
VAI TĀ TIEŠĀM IR MĪLESTĪBA?
kur tad paliek radniecīgās dvēseles, cieņa, saprašanās bez vārdiem, uzskatu sakritība, līdzīgās intereses, vienlīdzība un atbildes uz jautājumiem?

Stils

man vajag steidzami mainīt savu rakstības stilu. viss iepriekšējais sāk likties kā neciešami viendabīga gaudošana bez redzamas jēgas un vajadzības. bled... jākļūst atvērtākam, gudrākam un visādi citādi labākam. jāsāk intensīvāk burtot grāmateles!

Nejēga

Nepārstāju brīnīties par to cik dažādi mēdz būt cilvēku talanti. viens labāk lasa zemeness, cits ātrāk skrien, cits ātrāk iemācās svešvalodas, cits māk atraugāties tādā veidā, ka ausis aizkrīt ciet utt. tā nu sagadījies, ka man uzniversitātē ir viens ļoti īpašs pasniedzējs, kuram ir vnk neciešami liela māka runāt par interesantām lietām, bet tādā veidā, ka esmu bijis apmēram uz 10 lekcijām, bet no tās visas informācijas gūzmas skaidri spēju atcerēties tikai vienu teikumu. bieži vien sēžot viņam pretī un mēginot kaut uztvert pieķēru sevi pie domas, ka peldu pavisam citā realitātē. lai arī mēgināju koncentrāeties, tas paviam vienkārši nesanāca. tad nu ķēros klāt pie viņa stāstījumu stila analīzes un secināju, ka pie visa vainīgas ir novirzes no tēmas, kas seko ik pēc katra jēdzīgi izteikta teikuma par tēmu. rezultātā klausītāja uztvere ir tik sagrozīta, ka smadzenes vairs nespēj izvēlēties kuram teikumam piešķirt nozīmīgāku iekrāsu un kuram ne. tāpēc viss samaļas vienā putrā un izlido pa ausīm ārā ti pat steidzīgi kā ielidoja. un vislabākais ir tas, ka man rīt pie šī pasniedzēja ir eksāmens ar trim lielām daļām un veselu kaudzi grāmatu, kuras laikam vajadzēja izlasīt. laiks krist panikā!

Revolver

The greatest enemy will hide in the last place you would ever look.

- Julius Ceasar 75 B.C.

Undoubtedly the last place you would ever look is ... your own mind.

Sekss

cik vien es sevi atceros, vienmēr esmu uzskatījis, ka sekss ir tikpat ikdienišķa cilvēka dzīves sastāvdaļa kā, piemēram, gulēšana, darbs vai mācīšanās. tāpēc nekad nesapratu nevienu, kas tam piešķīra īpašu vai pat svētu nozīmi. uzskatīju, ka runāšana par seksu ir pielīdzināma runāšanai par ēdieniem vai ceļojumiem. bet tagad liekas, ka šī pārliecība sāk šķobīties. gribas aizvien vairāk to augstākās tuvības mirkli nedaudz idializēt un paslēpt no citiem. lietas katram ir tik svētas, cik viņš pats tās par tādām padara. tāpēc, ja sekss liekas parasta ikdienas sastāvdaļa, tad tā arī būs, bet, ja es pats tam piešķiršu nedaudz sakrālu nozīmi, tad cerams tāda tam arī piemitīs. nav jau grūti ar citiem tādas lietas pārrunāt (ar tiem, kas vispār ko tādu spēj), bet tajā mirklī, kad tu saproti, ka visa runāšana pielīdzinās parastai ikdienišķai tēmai, sekss (ar to visu konotāciju kopumu, ko šis vārds nes sev līdzi) sāk kļūt par to pašu, kas ir gulēšana, mācīšanās vai strādāšana. to, kas notiek guļamistabā, laikam tur pat ir arī jāatstāj, lai tas viens mirklis neapput ar apnīkošajiem ikdienas putekļiem, kas katru dzīves sastāvdaļu spēj padarīt neciešami pelēku un garlaicīgu.

Lord Of War

Tikko noskatījos filmu Lord Of War (2005). šķiet, ka atvērās acis.... galvenais varonis ir pasaules līmeņa ieroču tirgonis, kas ar savu preci apgādā galvenokārt rietumāfrikas diktatorus. tad nu filma ir viņa darbības īss atstāts ar dzīves svarīgākajiem notikumiem. pirms beigu titriem izleca pāris vienkārši vārdi - While private gunrunners continue to thrive, the world's biggest arms suppliers are The U.S., U.K., Russia, France and China. They are also the five permanent members of The U.N. Security Council. kad biju aptvēris beigu ziņojuma grandiozo nozīmi, radās viens vienīgs jautājums - wtf? ... vai tiešām pasaulē vissvarīgākais ir nauda? tā ir cūcība - saukt sevi par demokrātiskāko valsti pasaulē un vienlaikus pārdot ieročus, lai nopelnītu naudu. kā melns uz balta uzlieta divkosība. kāda vispār ir jēga kaut kādām miera kustībām, ja pasaules politika tajā nav ieinteresēta, jo tādā gadījumā ASV nevarēs nopelnīt savus kārotos miljardus. kaut kas ar mūsdienu pasauli nav kārtībā. un man laikam jāiet klosterī, jo visa tiekšanās pēc lielā kāposta sāk izraisīt alerģiju. ak, nē, tur tak arī tagad plosās kapitālisms vārdā Da Vinči kods. fuck...