pirmdiena, 2007. gada 31. decembris

Vnk "Fucking ģeniāli"

Es veros tev acīs tik uzmanīgi
Kā futbola turnīra tabulā
Mēs esam viens otram tik liktenīgi
Kā iepazinušies Kabulā

Es noglāstu tev krūtis tik piesardzīgi
Un brīnos kā man iet labumā
Neregulārās domas par tevi
Un izmaiņas turnīra tabulā

/K. Elsbergs/

svētdiena, 2007. gada 30. decembris

Pieredze

manī vairs nav tā jaunības naivuma, kas liek paskatities uz kādu pretējā dzimuma pārstāvi un sajust, ka sirds pukst straujāk tikai tāpēc, ka gurnus apsedz svārki, ko pārkskatīšanās dēļ var nosaukt par platu jostu. tas ir skumji. no saviem darba kolēģiem esmu pārklausījies padomus par dzīves gudrībām, piemēram, klasiskā situācija ar precībām - pirmo reizi apprecas dumjas un nepilnīgas mīlestības dēļ, bet otreiz saprāta ciešā pavadībā, nu tā lai sadzīvē saskan. es esmu pārāk liels ideālists, lai tādas muļķības veiksmīgi noturētos manās sapņaini idilistiskajās cerībās par nākotni. gribu iemīlēties un apprecēties nevis tādēļ, ka sadzīve liktos tīri ok, bet tādēļ, lai nebūtu jāpavada ilgas stundas nomodā domājot tikai par vienu cilvēku, ko esmu palaidis vējā. jā, dzīve sastāv no sīkumiem, bet sīkumus satur kopā lielas lietas un mīlestība ir viena no tām. esmu gatvas upurēties nelielai netīrībai kaktos un olu čaumalai omletē, ja mīlu to, kas nepazīst šaupeli un nemāk pāršķelt olu. un tomēr visas tās pamācības ir darījušas savu. esmu samaitāts ar citu pieredzi. nekā neteiktu, ja tā būtu manējā. saprāta balss ir iejaukusies tur, kur beidzas tās vara un čakarē visu manu dzīvi. sākumā likās, ka visi tie naivie padomi darīs man tikai labu un laika gaitā nekāpšu uz tiem grābekļiem, kas devuši zilumus uz citu uzacīm, bet tagad es apjaušu to lielo starpību starp manu pasaules redzējumu un to, kas piemīt tiem austrumu gudrajiem. varbūt man tas kāta sitiens pa pieri liksies tik patīkams, ka to vien darīšu kā zilināšu savu seju.

Mīlestība

Pirms pāris gadiem kādas skolas organizētas ekskursijas laikā es iepazinos ar vienu meiteni. cik atceros pati ekskursija neatšķīrās no visām pārējām - visi bērni/skolēni tika ganīti kā tikko no sprosta izlaistas aitas, veto uz cigaretēm alkoholu, narkotikām... respektīvi, uz visu, kas jauniešus tajā foršajā vecumā vilina. lieki piebilst, ka aizliegums bija tikai formāls un pienākušajā vakarā (2 dienu ekskursija) katrs darīja to, ko uzskatīja par vislabāko. kad pietiekami bija malkots grādīgais un piesmēķēta kāda biedra izstabiņa, sanāca ielaisties sarunā ar iepriekšpieminēto meiteni. sarunas ilga visu nakti. pēc tam nedaudz nākamajā dienā. pēc tam liecību dienā. pēc tam randiņā. un tam visam pa vidu es dzirdēju/nojautu/sapratu, ka mans sarunu partneris netic mīlestībai! nevis cilvēku pievilkšanās spējai, bet tieši mīlestībai, kas tiek uzpūsta no vienkāršas komunikācijas un nelielām simpātijām. nekā tik banāla, kā raksta romānos un apcer dzejā, reālajā dzīvē nemaz nav. (cik atceros skaidrojums bija krietni plašāks un ticamāks, bet doma apmēram tā pati) man tas bija liels šoks! spriedu - kā var neticēt kaut kam tik sakrālam, tik pašsaprotamam, tik unikālam, tik patstāvīgam un tik daudz apcerētam? un tieši tagad, kad šis atzinums man pa galvu šaudījies vairākus gadus, kad pamazām sāku (pašam negribot) tam noticēt, kad sāku zaudēt pēdējās cerības kaut reizi vēl tā pa īstam iemīlēties, es uzzinu, ka viņa pilnā laimē ir līdz ausīm iemīlējusies un pavisam nesen apprecējusies!!! man nav pilnīgi nekas pretī viņas laimei un mīlestībai - vēlu viņai saticību līdz pēdējai dieniņai un septiņus bērnus vismaz! taču šobrīd dīvainās sakritības dēļ jūtos nedaudz no laivas izmests.

Žēl

Nu jau laikam pagājis vairāk kā mēnesis kopš mana otrā dzejas uzveduma (godīgi sakot, īsti neatceros ne datumu, ne to, vai tas bija novembrī vai oktobrī), bet vēljoprojām mani nepamet visas tās izjūtas, ko man nācās izlaist cauri smadzenēm tajā brīdī, kad skatījos uzveduma ierakstu. mēģinājumu laikā man sāka likties, ka dzejas proklamēšana ir lieta, kas sāk padoties tīri labi. sajutos diezgan pašpārliecināts un pasākuma laikā par spīti visam uztraukumam (un pirms tam izdzertajam balzāmam) centos izšaut tik labu kvalitāti cik vien iespējams. uzvedums beidzās ar nojausmu, ka esmu izspiedis no sevis maksimumu. jauki... bet tas sasodītais video atvēra manas acis ļoti plaši. visas emocijas, kuras man likās tekam ārā no mutes vienkārši neeksistēja; kustības bija tik pat iespaidīgas kā sālsstabam; un balss tik pat aizkustinoša kā lauka vidū stāvošs akmens. liekas, ka viss tas, ko centos parādīt citiem, bija iestrēdzis kaut kur pusceļā starp galvu un muti - tātad, iespējams, degunā, jo sākotnēji nevarēju atpazīt pats savu balsi. tas bija sāpīgi! man likās, ka savu pirmo dzejoli es izpratu vislabāk, taču, atceroties izjūtas, video bilde likās tik neadekvāta prāta stāvoklim, ka noskatīties varēju tikai ar stipri sakostiem zobiem. ar sāpīgu nožēlu jāatzīst, ka man nav pilnīgi nekāda talanta dzejas deklamēšanā, jo pietrūkst pašā galvenā - spēja nodot savas emocijas citiem. nav problēmu ar to trūkumu, viņas tikai paliek uzvietas tad, kad tām būtu jākustas uz skatītāju pusi. žēl.

Z-svētki

Z-svētki jau aiz aplijušiem kalniem un man nav skaidrs, vai tas ir labi vai nē. šogad diemžēl nesanāca pabūt nevienā lielā veikalā tās lielās dāvanu jezgas laikā. bet varu likt savu galvu ķīlā, ka nekas neatšķīrās no iepriekšējiem gadiem. cilvēki laikam paliek traki, jo apdāvināšanās ir palikusi par svarīgāko svētku sasvtāvdaļu. neviens bērns ziemas saulgriežus vairs negaida tāpēc, ka būs brīvdienas, vai tāpēc, ka varēs pabūt kopā ar ģimeni, pat vecāki liekas neko tādu vairs nevēlas. viss notiek ātri un kompakti - paēd vakariņas, apdāvinās, kaut ko pamūld par salatēti (kuru droši vien arī Latvijā tuvākajā laikā sāks saukt par Sv. Nikolasu) , paskatās TV, pakritizē neadekvāto prgrammu un svēti laimīgi dodas uz dusu. tas taču ir sasodīti piemēroti mūsu laikmetam! bez liekām emocijām un bučām. līdz ar to ar vien vairāk cilvēku liek vienu kārtīgu mīksto uz z-svētkiem. un pareizi dara. būtu naivi tagad cerēt, ka nākamgad viss būs citādāk. nav arī vairs jēgas kaut ko proklamēt par svētku patieso nozīmi, jo kristietība palikusi par vāju relikviju mūsdienu pasaules straujajā ritmā (ja kāds domā citādāk, tad droši var iebāzt svecīti dibenā), tāpēc vienīgais, ko svētkos var darīt godam tā, lai citi tevi arī saprastu, ir tērēt pēc iespējas lielāku naudu nevienam nevajadzīgu štruntu iegādei. skaisti!

Parliament

Manā priekšā stāv Parliament Aqua Blue cigarešu paciņa. tajā pirms kāda laika bija veselas divdesmit cigaretes jeb kā saka tautā - zārka naglas. viscaur baltas ar zelta līniju, kas atdala filtra daļu no tabakas. ap tabaku aptītais papīrs ir ļoti plāns un to apvij regulāri izkārtotas ļoti blāvas horizontālas linijas. filtrs ietīts biezākā papīrā, ko varētu saukt arī par plānu kartonu. tas nebeidzas līdz ar filtru, bet sniedzas apmēram četrus milimetrus tālāk veidojot tukšu cilindru, kura mērķis ir neļaut smēķētājam uz mēles gala izjust nepatīkamo koncentrētas darvas garšu, ko viegli var sajust smēķējot lētas un prastas cigaretes. filtra vidū ir zeltīta pārtraukta līnija, kas paredz stiprāku cigarešu cientītājiem to saplēst divās daļās. Parliament ir dārgākās cigaretes Latvijā. to cena ir Ls 1,26. kas tās padara par tik īpašām, lai es to dēļ katru dienu maksātu tik lielu naudu? tā noteikti nav garša, jo ir citas markas, kuras izceļas tieši ar šo īpašību krietni vien spilgtāk nekā Aqua Blue. tā ir sajūta, ka Tu pīpē visdārgākās cigaretes Latvijā! tātad - labsajūta. baltā cigarešu krāsa - vilinoša, filtra forma - unikāla, garša - ikdienišķa, bet cena... tā ir tā lieta, kas tās atšķir no visām pārējām markām. cigarešu karaliene!

sestdiena, 2007. gada 29. decembris

Kaspars

es pazīstu kasparu! tas ir liels gods viņu pazīt, jo visiem nav tādas privilēģijas. kaspars saka, ka viss, kas viņam pieder ir ļoti labs, nu gandrīz kā jauns. viņam patīk filozofēt un meklēt jaunus ceļus savas dzīves atvieglošanai. kaspars ir ļoti īpašs cilvēks. viņš saka, ka naudai nav pilnīgi nekādas nozīmes, svarīgāka ir morālā attīstība un patiesības uzzināšana. kaspars nesen izteica domu, ka varētu iet klosterī, jo mūki esot sanieguši tādu līmeni savā attīstībā, ka visa pasaulīgā vietu uztverē ieņēmis vienīgi Dievs. tas ir apbrīnojami un pievilcīgi. kasparam patīk iesaistīties sarunās un veikli izteikt savu viedokli par visu. un jā... es pirms pāris gadiem nopirku vienu lietu no kaspara. izrādījās, ka tā ir papusei salausta. katra mūsu saruna beidzas ar strupceļu, jo saduras akadēmiska tipa domāša ar vienkāršu brīvdomību, kas savus uzskatus balsta uz pieredzes balstītiem vispārinājumiem. un mani nepamet sajūta, ka kaspars visu laiku lūkojas manā makā. situācija, kad es darbā nepelnu vairāk naudas nekā viņš, laikam ir nepanesama. tādā gadījumā kaspars visus aizkavē, lai varētu padarboties vēl nedaudz. un kad viss ir padarīts, tad notiek strīdi par atlīdzību, jo ir patērēts ļoti svarīgais laiks, ko veiksmīgi varēja atvēlēt sevis pilnveidošanai. un man liekas, ka iešana klosrterī ir tikai mēģinājums izbēgt no atbildības nastas, jo gadījies tā, ka kasparam ir draudzene, ar kuru kopā viņi bankai ir laielu naudu parādā. un no parāda nevar aizbēgt, jo tad jāmaksā būs tēvam, kura kasparam laikam ir žēl. es jūtos laimīgs, ka pazīstu tādu cilvēku kā kaspars.

piektdiena, 2007. gada 28. decembris

Visu zinu

Tu gribi mani pamācīt? ha! es pats zinu kā man labāk dzīvot, kā labāk mācīties, kā labāk pamācīt citus. es zinu kā labāk jāmāca bērni skolā un kā labāk jātīra ielas. es zinu visu par visu. es zinu kā labāk mērīt fizikālus lielumus un kā labāk jāpelna nauda, kā labāk jādresē suņi un kā labāk jāsaplāno laiks. es zinu kā ātrāk atmest smēķēšanu un kā labāk tikt vaļā no dzeršanas. es zinu kā labāk jārstē slimības un kā labāk jāpārvalda valstis. es zinu kā labāk tikt vaļā no liekā svara un kā labāk apūdeņot dārzus. es zinu kā labāk pabarot āfrikā bērnus un kā labāk jākaro amerikai irākā. es zinu kā labāk jāveic arheoloģiskie izrakumi un kā labāk jāfilozofē. es zinu kā labāk normundam jāpārdod zāģi un kā labāk ilim jāraksta dzeja. es pat zinu labāk kā jāsaprot rainis un kā labāk jābrauc šumaheram, un kā labāk jāspēlē lebronam. es visu zinu... par visiem labāk!!!

Skaistais

pasaules hierarhija cilvēku skaistuma ziņā ir ļoti vienkārša - ir skaisti piemēri un neglīti, vairāk skaisti nekā neglīti un vairāk neglīti nekā skaisti, kā arī tādi, kas nav nedz skaisti, nedz neglīti. (citu variantu pašlaik nevaru iedoāties) kāpēc tāda sistēma ir izveidojusies? skaidrs, ka visi nevar būt vienādi, jo tādā gadījumā dzīve būtu krietni vien vienkāršāka (estētiku varētu attiecināt tikai uz puķēm un dažām citām lietām) (jūtu kā plaukst argumentācijas kļūdas) un pašsaprotams, ka daba neko tādu nekad nedarītu... (pats tikko sasmējos atceroties fizikas stundas vidusskolā, kurās skolotāja par visiem lāgiem centās iegalvot, cik daba savā būtībā ir triviāli izprotama) tiem skaistajiem indivīdiem dzīve liekas mazāk komplicēta, jo tajās situācijās, kad nevar izšmaukt pateicoties prāta ātrai darbībai, veiksmīgi nāk talkā izskats. kā arī partneri dzīvošanai kopā, šķiet, atrast daudz vieglāk, jo ir lieta, kas tevi citu acīs ceļ nedaudz augstāk, lai arī cik ietilpīgas būtu tavas smadzenes (šoreiz gribētos aizmirst visos tos nūģus, kas postulē, ka izskatas svarīgs tikai seklajiem cilvēkiem) gribas aizvien vairāk ticēt, ka teicienu "neskati vīru no cepures" izdomājuši tie neglīteņi, kas arī vēlas dzīvē stabilu mieru, bet, lai tādu iegūtu, nākas celt savas akcijas ar visiem iespējamajiem paņēmieniem. neviens skaisties nekad neko tādu nesaka, jo tādā gadījumā viņš/viņa savu priekšrocību noraktu kā nebijušu (ja otrs spētu atvērt ausis, lai kaut ko saklausītu) kas līdzīgs notiek arī ar vīriešu locekļu izmēriem - neviens, kam biksēs ir šļauka, neuzdos jautājumu, vai izmēram ir nozīme, jo viņa gadījumā tas ir mazsvarīgi. ja nozīme ir, tad viņam paveicies, ja nozīmes nav, tad viņš vienalga kotēsies augstu to acīs, kas uzskatīs, ka nozīme tam tomēr ir. (šis vīriešu mūžīgais ekstenciālais jautājums ir atsevišķa raksta vai pat pētījuma cienīgs) katrs sev blakus vēlas redzēt skaistuma paraugu, bet ne katram to izdodas realizēt. (ha! vēlviena argumentācijas kļūda, es laikam tikai no tādām vien pārtieku) ko darīt tiem, kas nav tik pašpārliecināti, lai iegūtu visvisskaistāko? atbilde ir ļoti vienkārša - reinkarnācija, kas šī jautājuma atbildei pārvelk pāri ļoti treknu svītru. nedaudz ironiska interpretācija - (kā reklāmas sauklis) ja tev nav paveicies šajā dzīvē, respektīvi tu esi neglīts un nav nekādu cerību pārvērsties par gulbi, tad neķer kreņķi, nodzīvo atlikošo laiku līdz galam (jo pašnāvība taču nav attaisnojama nekādā gadījumā) un varbūt nākamajā dzīvē tev paveiksies un piedzimsi par Miss/Mr Pausaules cienīgu kandidātu. vai nav skaisti? vienīgais, kas vajadzīgs cilvēkam, lai justos labāk, ir cerība. vienalga pamatota vai ne. ja tās nebūtu, tad šaubos, vai cilvēks kā suga vispār vēl pastavētu.

ceturtdiena, 2007. gada 27. decembris

Klusums

lai arī cik bieži es kladzinātu par to, ka cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, tomēr to nevaru attiecināt uz sevi. ar vien vairāk pārliecinos par to, ka man diezgan bieži pietiek pašam ar savu kompāniju. reizēm galvā risinās tik interesantas lietas, ka pat vismazākais traucējms liekas uzbāzīgs un nepanesams. protams, uznāk arī nepārvarama vēlme ar kādu komunicēt, bet tas notiek salīdzinoši retāk. pazīstu diezgan daudz tādus, kas šķiet bez citu uzmanības nevarētu nodzīvot pat veselu dienu, bet, ja es tiktu pie attiecīgām lietām (piemēram datora un dažām filozofijas grāmatām), varētu nodzīvot bez neviena laikam kādu mēnesi. tik vajadzētu ierīkot kādu īpašu ēdiena pagatavošanas uzparakti, ja pasākums notiktu slēgtā telpā un ar mākslīgu apgaismojumu. taču varbūt tas ir pārdroši teikts un pēc dažām dienām jau sāktu jukt prātā. pagaidām svos patīkami vientuļajos vakaros vēl neesmu sācis runāt balsī pats ar sevi (ko es uzskatītu par ārprāta pirmo pazīmi), tāpēc droši varu teikt, ka vēljprojām esmu garīgi vesels. vismaz man tā liekas.

trešdiena, 2007. gada 26. decembris

Brilles

Svētdienas vakarā (23. decembrī), kājām nākot no basketbola, diezgan lielas muļķības rezultātā salauzu savas brilles. šodien jau ir trešdiena, bet nu nekādi nevari pierast pie sava neapģērbtā deguna. liekas, ka acis nerāda vairs tik skaidri un seja izskatās tāda... nu tāda, ka kaut kas pietrūkst. ik pa laikam biju pieradis tās nedaudz paknibināt, nedaudz piekārtot, nedaudz pabīdīt, bet tas viss nebija ērtības labad, vienkārši tāds pieradumds bez īpaša materiāla labuma. un tagad vairs tā nevar! muļķīgi, taču tā visa pietrūkst visvairāk tādos brīžos, kad nekā jēdzīga nedaru, piemēram, blenžu zilajā ekrānā vai atrodos pie sava datora monitora. pieradumam tomēr ir liels spēks! un, jā, brilles nēsāju no pusotra gadu vecuma. labākais ir tas, ka ārsts pirms kādiem diviem gadiem svinīgi paziņoja, ka ar manu redzi vairāk vai mazāk viss ir kārtībā un, ka varu ikdienā tās nemaz nenēsāt, jāuzliekot tik tajā bridī, kad lasu kādu grāmatu vai ilgstoši sēžu pie datora.


p.s. starp citu tā saluzšana nav nemaz letāla, vajadzetu aizbraukt uz Vision Express pie gudrā meistara, lai sataisa, bet, protams, esmu pārāk slinks tādām padarīšanām, tāpēc nu tagad staigāju ar pliku seju :)

svētdiena, 2007. gada 23. decembris

Pārdoma par talantiem

atceries visiem tik ļoti mīļā Raiņa vārdus, ka talants uzliek tā nēsātājam pienākumu to izkopt un nest cilvēcei kādu labumu. tas skan ļoti skaisti, varētu pat teikt cildinoši. tik daudzi man liek justies vienam no tādiem, kam ir pienākums pret citiem. arī pats sevi reizēm iztēlōjos par ļoti gudru, bet tas notiek līdz brīdīm, kad kāds ierāda man vietu (parasti gan tas uzreiz nepielec un ne vienmēr pēc pielekšanas tam gribās noticēt) taču raugosties no otras puses, laikam jāatzīst, ka mans intelekts ir virs vidējā (nez kādi ir tie kritērīji, kas nosaka to vidējo vai zemāko vai augstāko līmeni? šobrīd gluži vienkārši paļaujos uz savām spriešanas spējām par apkārtējo pasauli) un kāda jēga tam, ka dažs labs sauc mani par gudru? man ir viena cita īpašība, kas to atsver - dod iespēju tālākā nākotne pievienoties tiem, kas nodzīvojuši pusi no mūža, sāk nožēlot visu neizdarīto. tas ir slinkums, no kura izriet koncentrēšanās traucējumi un vēl citas nejaucības. un ar to pilnīgi pietiek, lai visu talantu varētu laikam ejot norakt kā nebijušu. dažs labs varētu šo visu nosaukt par jēlu žēlošanos , bet man tiešām nav skaidrs, kāpēc man tādas īpašības ir iedalītas. (neesmu reliģiozs cilvēks, tāpēc šeit nev nekādas nepieciešamības pēc kādu dievu piesaukšanas. ticu aukstākam spēkam, taču uzskatu, ka pārlieku liela pielūgsme un sevis mīdīšana tā priekšā nav vitāli nepieciešama. tas ir tas pats, kas pielūgt kādu fizikas likumu vai dabas parādību) gribētos uzzināt, vai pastāv liktenis, jo tad būtu skaidrs manas dzīves mērķis, un visus šos jautājumus varētu aizmirst. ehhh... dzīve laikam tomēr ir grūta.

sestdiena, 2007. gada 22. decembris

Draugu būšana

šodien veiksmīgā kārtā nonācu pie diezgan interesanta secinājuma. sēžot pie pauļa piepīpētajā virtuvē ar viskija (vai bakardī) glāzīti rokā, vēroju sev apkārt esošās personas un tīksminājos par cilvēku savstarpējo draudzību. visi bija mājas saimnieka tā saucamie draugi. es laikam tai skaitā. nezinu, vai esmu pelnījis šādu nosaukumu, jo cik spēju atcerēties, tad savu kā drauga galveno pienākumu (palīdzēt grūtos brīžos) esmu izgāzis kā vecu, sapuvušu sētu. bet tas pašlaik nebūtu tas galvenais. pēc kādām pārdesmit minūtēm secināju, ka salasījušies diezgan līdzīgi cilvēki, protams, izņemot mani. (kā jau vienmēr ieturēju savu stilu, tas ir, vēroju to, kas notiek apkārt un ik pēc kādām trīsdesmit minūtēm izteicu kādu domu, kuru bieži vien neviens nedzirdēja vai gluži vienkārši negribēja dzirdēt) līdzība izpaudās gan ģērbšanās ziņā, gan mūzikas gaumē, gan attieksmē pret alkoholu un narkotikām, gan attieksmē pret dzīvi un gan jau, ka vēl kaut kur. uz brīdi sajutos kā neglītais pīlēns, tikai nevarēju saprast, vai esmu nonācis gulbju ielokā vai ellē. nācās apjaust, ka katrs sev apkārt uztur tādus cilvēkus, kas kaut kādā mērā ir līdzīgi sev pašam. izveidojas noteikts personu loks, kas laika gaitā pasākumu iespaidā sapazīstas savā starpā un veidojas bari. (zināmas paralēles varētu vilkt ar vilkiem) (cilvēks tomēr ir ļoti sabiedriska būtne) man gan ir izdevies sev apkārt izveidot ļoti interesantu paziņu un draugu grupu - katram cilvēkam ir sava vieta un savs mērķis, lai attaisnotu to, kāpēc es ar viņu kontaktējos. man ir draugs, ar kuru var parunāt par filozofiju, cits, ar kuru var parunāt par literatūru, un tā katram savs priekšmets. varētu pat mēģināt uzskaitīt - tātad, filozofija, literatūra, basketbola spēlēšana, datorspēles, dzīves problēmas,.... laikam viss. katrai nozarei sava personība (cik nu spilgta, cik ne) . manuprāt, visai ineresanta situācija. vislabākais ir tas, ka es dabīgā kārtā nejaucu sarunu tēmas. nu, piemēram, ar filozofijas draugu praktiski nekad nerunāju par literatūru. ja netiek skarta drauga būtības tēma, tad notiek klačošanās par sīkumiem vai ieturēta klusēšana. njā, reizēm man no sevis nedaudz metas bail.

Visam reiz ir pirmā reize

mans pirmais ieraksts manis paša veidotā blogā! hip-hip urā! godīgi sakot, esmu nedaudz uztraucies... tikai nezinu vēl par ko tieši. nemaz nebiju iecerējis sākt blogoties, bet reizēm galvā mitinās tik daudz domu, ka nenāktu par ļaunu kādu atstāt uz virtuālā papīra. kas zin, varbūt paliek skaidrāks prāts. nu tad par veiksmīgu rakstīšanu un sapratni, prozit!