es spēlējos ar viena cilvēka likteni. guļu ar viņu kopā un klausos uz savu pusi raidītajos glaimojošajos vārdos. un neatbildu ar to pašu... es klausos un priecājos par to, cik labs es esmu, cik lielisks, cik mīļš un cik feins, cik fantastiski es daru to un cik burvīgi šito, cik skaisti es izskatos un cik veikli un prātīgi māku diskutēt. patīkami. manā rokā atrodas pukstoša sirds un es nedaru pilnīgi nekā, lai to atmestu vai pieglaustu pie savējās.
pirms kāda laika es apsolīju sev, ka nebūs vairs manas atraidīšanas, ka būšu pieklājīgs un darīšu to, ko prasa situācija un gaidīšu kā tas viss beigsies. laiks steidzas uz priekšu un man tomēr sāk likties, ka arī no nekā nedarīšanas kaut kādas jūtas tomēr veidojas. pieķeršanās, pieradums, iekāre un slāpes. es tik nezinu, vai tas ir pietiekams pamats, lai rastos kas brangāks un spēcīgāks. es savas dzīves laikā esmu salauzis tik daudz siržu, ka man paliek bail iedomājoties, kas mani sagaida, ja tiešām pastāv elle...
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
1 komentārs:
Zinu, kā tu jūties..saprotu, ko tu domā. Saprotu, saprotu, saprotu. Tad domāju līdzīgi..ilgi tā domāju...
Ierakstīt komentāru