Aizvakar man bija tā sesnsacionālā iespēja palasīties kantu. tiku galā ar 2 nodaļām, lai ētikā varētu uzskribilēt nelielu pārspriedumu par viņa ētikas tā saucamo pamatojumu. liktenīgā darba nosaukums - praktiskā prāta kritika. protams, kants kā kants - bez divkārtējas vai reizēm trīskārtējas pārlasīšanas līdz manām smadzenēm lasāmā būtība īsti netiek. kad ierubās, jāatzīst, ka nav ne vainas. čalis sakarīgs, pamatojums gandrīz izcils, bet tās idejas, ko šamējais tik sarežģītā un piņķerīgā veida dveš ārā, ir vienkārši unikālas. ētikas pamatojums principiāli ir diezgan triviāls - rīcības ētiskā kritēriju skala nāk nevis no ārpuses, kā tas bija antīkajā domā vai kristietībā (baušļi), bet gan no paša cilvēka saprāta,no tīrā saprāta. tas nav nekas dzīves laikā iegūts, pieredzēts vai vienkārši izdomāts. tā ir absolūti nepieciešama prāta domājošās sfēras daļa. kāds šeit varētu teikt: "kas tur tāds īpašs?" ikdienišķam prātam laikam nekas, bet man tā bija īsta revolūcija, kas 5 norīta aiztrieca visu miegu k čortavaij matjeri. šis mazais atzinums, kura pamatojums ir tik pat sarežģīts kā ātomfizikas rokasgrāmatas pamatēzes, man lika saprast, ka īsti nevaru piekrist Loka atziņai par cilvēka un baltās lapas principu (cilvēks,kad piedzimst, ir līdzīgs baltai lapai, kura tiek aizpildīta līdz ar jebkādas pieredzes iegūšanu) (fakinie empīristi, man jau likās, ka viņi tik pīlītes pūš!). piekrītot kantam, sanāk, ka cilvēkā iekšā jau dzimšanas brīdī ir kas vairāk par vienkāršiem bioloģiskiem instinktiem. a apriori fakts. un tas savukārt nozīmē, ka audzināšanai nav tik lielas nozīmes personības veidošanā. un arī to, ka pirmās ieelpas brīdī mēs esam pārāki par kaut kādiem fakiniem kāmīšiem vai jūras cūciņām. redz kā! tāda sajūta, ka beidzot esmu atbildējis uz vismaz vienu no sev interesējošiem jautājumiem. prieks par sevi, kantu un par tiem, kas skalda empīristus!
4 komentāri:
nācās divereiz pārlasīt, lai kko daudzmaz saprastu. un tik un tā ne visu sapratu :D
vienīgais varu piebilst, ka mēs noteikti nepiedzimstam kā baltas lapas, jo nāk tak līdzi iepriekšējo dzīvju pieredze un gara attīstības līmenis.
16. - 19. gs zinātnieki reliģijas necieta ne acu galā. viņiem tās likās melu, tradīciju un visādu citādu nepatīkamu lietu pārpilnas. un tas, ko tu nosauci (IEPRIEKŠĒJO dzīvju pieredze un gara attīstības līmenis), ir ar spēcīgu reliģijas pieskaņu. respektīvi, zinātne nevienā brīdī nav runājusi par tādām lietām kā pašsaprotamām vai vēl vairāk pierādāmiem vai pētāmām. tāpēc Loks par tādiem vārdiem tev droši vien būtu iešķēlis pļauku ;)
nū, bet tagad tak daudzi zinātnieki pievēršas tēmai "kad zinātne satiek mistiku" un cenšās, piemēram, ar matematiskām formulām pierādīt, ka patiesībā pastāv 11 dimensijas.
Audzināšanaici lvēkaper sonībasat tīstībana vno zīmes???:D HA- m uļķibas.:P
Ierakstīt komentāru