Dievs

Pēdējā laikā sanācis vairāk kā agrāk domāt par to, vai Dievs ir vai nav. Godīgi sakot, šobrīd, protams, atbildēt nav iespējams, bet... Būtiski ir tas, ka pasaulē pastāv Dieva ideja, kas pati par sevi jau ir devusi ļoti daudz. Cik tieši? Domāju, ka daudziem nav ne mazākās nojausmas. Kā man pirms pusgada mācīja etikā, tad sanāk, ka svarīgāko Dieva pausto ideju esam saņēmuši neatkarīgi no viņa eksistences. Un tas būtu morāles pilnveidojums. Katrs kristietis vairāk vai mazāk ir pazīstams ar desmit baušļiem, lozungu "nedari otram to, ko nevēlies,lai tev dara" un citiem domu graudiem. Līdzīgi ir ar visām citām reliģijām. tās pauž dzīves likumus, kam sekojot pienākas atalgojums, bieži nevis šajā dzīvē, bet nākamajā (forši, ne?). Reliģijas (kā Dieva pausto vārdu apkopotājas) vienmēr ir noteikušas cilvēku dzīves ritmu tādā veidā, lai cilvēks dzīvotu saskaņā ar apkārtējo pasauli. Šī saskaņa sevī ietver arī tīru sirdsapziņu. Nezinu nevienu Dievu pasaules vēsturē (vārda klasiskajā interpretācijā), kas postulētu, ka, piemēram, dzīvības atņemšana ir laba lieta (Arejs neskaitas, jo viņš varāk līdzinās velnam nekā Dievam). Ne par velti Imanuels Kants teica, ka, ja nebūtu Dieva, tad viņš mums būtu jāizdomā. Raugoties no šī skatpunkta tas, vai Dievs pastāv, vairāk nav būtisks, jo kā redzams, paustie morāles likumi strādā. Tomēr man mans racionāli domājošais prāts turpina uzdot jautājumus, bet liekas, ka es
atbildi gribētu zināt tikai tad, ja tā ir pozitīva, jo Dieva eksistence cilvēku prātos (kā ideja) ir kā pasaules pastāvēšanas grants. Jo kas gan mani aizurētu rīkoties tīri anarhistiski, ja man nebūtu reliģijas pausto morāls ciltsrakstu? Zinu, ka pamatā bailes no augstāka mēroga soda par grēku nāk no vēl tiem laikiem, kad cilvēks pasauli redzēja kā mitologisku dievu, dabas un likumu konglomerātu, bet sistēma strādā. Ar saviem mīnusiem skopu atbilžu veidolā, bet strādā! Es uzdrošinos teikt, ka reliģija ir vienīgais, kas pasauli glābj no sabrukuma, jo šaubos, vai vienkāršam cilvēkam pietiek vien ar sava prāta spriedumiem, lai atturētos no ļaunu darbu veikšanas. Cilveks ir pārāk emocionāls, lai noturētu sevi delžainos grožos un Dievs ir tas, kas ienes sava veida racionālas bailes, kas slāpē emocionalitāti. Lai cik smieklīgi tas arī izklausītos.

ES

man reizēm paliek slikti pašam no sevis. jā, slikti! nevis nedaudz vai bikucīt, bet tā, ka gribas vemt, izvemt visu, kas sakrājes, lai vienreiz aizmirstos un ar baltu* galvu skatītos tālāk. bet nevar! kuņģa saturu iztīrīt ir vienkārši - pāris tabletes maģiskās dziras** un viss... pods ir pilns. ar galvu ir cits stāsts, citi likumi, citas zāles. dažs labs lieto grādīgo, cits ripiņas ar smaidiņiem, bet es... es neko nelietoju, jo domāu, ka esmu baigais kings un spēju ar visu tikt galā paša spēkiem. līdz tam brīdim, kāmēr man kāds neiešauj sāls lodi dibenā, kurai seko lielais apskaidrības mirklis***. vai nav jauka reakcija? ja kāds vēlas tikt man klāt, nu tā lai es arī saprastu, tad ziniet - jāsāk ar pakaļgalu****! šis raksts ir tik emocionali piesātināts, ka varētu likties, ka esmu mainījis savu orientāciju vai reliģisko pārliecību. bet tā nav! tas (piesātināšana) darīts ar nolūku, lai ātrāk atbrīvotos no sakāpinātajām emocijām. tā kā šo aspektu esmam nosakidrojuši, dodos tālāk. tātad... es sev apkārt esmu izveidojis normālu betona mūri (celtniecības mateirāli - ietiepība, talants, lāčausis***** un daudz muļķību), kuram izspraukties cauri var tikai retais. jau teicu, ka vājā puse atrodas pakaļgalā, viegli padodas asam un spēcīgam spiedienam. šis mūris ir kā filrs visam, kas kaut kādā veidā nonāk pie manis. mūris ir galvenais iemesls, kāpēc mani var saukt par cietpauri, jo ar trulām idejām neesmu ietekmējams. bet kā gadījies, kā ne, arī ar labām idējam ir diezgan švaki... HA HA HA!!! laiks realitātei******! man, bled, liekas, ka zinu visu par visiem labāk. viens otrs man skaidri paskaidroja, ka esmu samērā empātisks (kas, protams, pavairoja pārliecību par pirmo). viss jau būtu labi, ja es mācētu savas Dieva dāvanas izmantot lietderīgi. esmu ieslēdzies vienā lielā mucā un ārā šauju tikai tad, kad gribu un vēlos. kad kāds mīļi palūdz, es, skaidrs, ka normāli iespļauju viņam sejā! še tev!!! citiem vārdiem sakot, man liekas, ka pasaule riņķo ap mani (vai nav viens varen skaists infantīlisma paraugs?) un nekādi nevaru izskaust šo domu! ik pa brīdim peķeru sevi pie gaudošanas, ka mani neviens nesaprot... bet ko ES tādu daru, lai notiktu pretēji? bez šaubām lienu vēl dziļākā d....******* uz pretējo pusi gaismai. nepārstāju par sevi brīnīties. kas mani tādu radījis? kā varu būt empātisks, ja visur redzu uz pusi sliktākus sevi? pilnīgi katrā cilvēkā!!! Dievs, dod tādu dienu, kad es beidzot mācēšu pasktīties uz sevi no malas par visiem 100% nevis ierastajiem 80% (kur viss svarīgākais paslēpts tajos 20%).
viss. izlādējos.

* latviešu mitoloģiski baltā krāsa, kas sevī ietver jēdzienus tikumisks, brašs, labs un ar nospodrinātiem zābakiem.
** neesi nekad dzirdējis par šķidrumu dozēšanu tabletēs? es laikam neesmu...
*** maigi sakot, kaut kas līdzīgs nirvānai.
**** esmu lepns par šo secinājumu, pats veicu analīzi un pārbaudi
***** lāči uz ausīm
****** tas būs sāpīgi!
******* redz, lamājos un nepalieku vulgārs!

Klasifikācija

Vakar redzēju divas ļoti neparasta seriāla sērijas. nosaukums gan vienkāršs - My Nme Is Earl. piesātināts ar amerikāņu dažbrīd ļoti infantīliem jokiem, tas tomēr saglabā nelielu māksliniecisku piegaršu, kas neļauj paņemt rokās pulti un piespiest nākamā kanāla pogu. šķiet, ka otrās sērijas sākumā galvenais varonis cietumā meklēja sabiedrotos, lai vieglāk izturētu sev piespriesto laiku (tas ir, izvairītos no nevajadzīgām izvarošānām un citām nejaucībām). viņš piesēdās pie rasistu galdiņa un mēģināja uzsākt tādu sarunu, kas apliecinātu, ka viņš ir šīs grupas cienīgs pārstāvis. pēc skarbākas vārdu apmaiņas (kas tieši netika parādīta) ērls paziņoja ļoti interesantu atziņu - "naids ir sirdī, nevis matos". būkš! ģeniāli un precīzi! tāds cilvēks, kas ir spējis fundamentāli nostabilizēt savu attieksmi pret sabiedrībā slideniem jautājumiem, to gandrīz vienmēr mēģina demonstrēt arī ārēji. kā piemērus var saukt mūkus (fundamentālā nostāja - dzīve kategoriski ir jāveltī tikai Dievam un svēto rakstu studēšanai; pazīme - apģērbs. visi zin, kāds apmēram izskatās tipiska mūka paltraks... nezinu kā to lai pareizi nosauc...), skinhedi (fundamentālā nostāja - baltā rase ir pārāka par citām visās jomās; pazīme - skūta galva), īmo (fundamentālā nostāja - pasaulē trūksts emocionalitātes (ja nekļūdos); pazīme - frizūra un daļēji arī apģērbs (iespējamas variācijas)), utt. bet kāpēc sava nostāja gandrīz vienmēr ir jādemonstrē citiem? un kāpēc nepietiek ar to, ka tev pārliecība ir tikai galvā? nu piemēram, es šaubos, vai skinhedu banda savā barā pieņems skinhedu, kura frizūra būtu līdzīga īmo (laikam jau pietiek r to, ka viņam vispār ir mati uz galvas). kāpēc pastāv tik stipra sasaiste starp tavu pārliecību un tavu ārējo veidolu??? lielākajai daļai cilvēku ir pilnīgi vienalga, kas darās manā galvā, bet mans ārējais veidols ir garants tam, ka mani pēc dažām pazīmēm iespējams ievietot kastītē ar šiltīti jaunietis.

Kants

Aizvakar man bija tā sesnsacionālā iespēja palasīties kantu. tiku galā ar 2 nodaļām, lai ētikā varētu uzskribilēt nelielu pārspriedumu par viņa ētikas tā saucamo pamatojumu. liktenīgā darba nosaukums - praktiskā prāta kritika. protams, kants kā kants - bez divkārtējas vai reizēm trīskārtējas pārlasīšanas līdz manām smadzenēm lasāmā būtība īsti netiek. kad ierubās, jāatzīst, ka nav ne vainas. čalis sakarīgs, pamatojums gandrīz izcils, bet tās idejas, ko šamējais tik sarežģītā un piņķerīgā veida dveš ārā, ir vienkārši unikālas. ētikas pamatojums principiāli ir diezgan triviāls - rīcības ētiskā kritēriju skala nāk nevis no ārpuses, kā tas bija antīkajā domā vai kristietībā (baušļi), bet gan no paša cilvēka saprāta,no tīrā saprāta. tas nav nekas dzīves laikā iegūts, pieredzēts vai vienkārši izdomāts. tā ir absolūti nepieciešama prāta domājošās sfēras daļa. kāds šeit varētu teikt: "kas tur tāds īpašs?" ikdienišķam prātam laikam nekas, bet man tā bija īsta revolūcija, kas 5 norīta aiztrieca visu miegu k čortavaij matjeri. šis mazais atzinums, kura pamatojums ir tik pat sarežģīts kā ātomfizikas rokasgrāmatas pamatēzes, man lika saprast, ka īsti nevaru piekrist Loka atziņai par cilvēka un baltās lapas principu (cilvēks,kad piedzimst, ir līdzīgs baltai lapai, kura tiek aizpildīta līdz ar jebkādas pieredzes iegūšanu) (fakinie empīristi, man jau likās, ka viņi tik pīlītes pūš!). piekrītot kantam, sanāk, ka cilvēkā iekšā jau dzimšanas brīdī ir kas vairāk par vienkāršiem bioloģiskiem instinktiem. a apriori fakts. un tas savukārt nozīmē, ka audzināšanai nav tik lielas nozīmes personības veidošanā. un arī to, ka pirmās ieelpas brīdī mēs esam pārāki par kaut kādiem fakiniem kāmīšiem vai jūras cūciņām. redz kā! tāda sajūta, ka beidzot esmu atbildējis uz vismaz vienu no sev interesējošiem jautājumiem. prieks par sevi, kantu un par tiem, kas skalda empīristus!

lūzums

sēžu savā, skatos spogulī un domāju ko darīt. nevis šodien vai rīt, bet vispār. manā prātā iestājies kāds dīvains lūzums, kuram es pats nevaru atrast īsto cēloni un sakni. zudusi jebkāda vēlme mācīties un kāda pavadībā garīgi attīstīties. gudrība un erudīcija manās acīs kotējas ļoti augstu, bet es sāku šaubīties, vai VFF ir īstā vieta, kur abas šīs lietas var iegūt. tāda sajūta, ka akadēmiskā filozofēšana man ver acis citā perspektīvā nekā biju cerējis. jā, es apgūstu jaunas lietas un vēlāk kādā sarunā varbūt spēšu palielīties ar savu attapību un zināšanām par kādu noteiktu laika posmu vēsturē vai dominējošu uzskatu kopumu filozofijā, bet kopējā plāknē es tikai čakarēju savu galvu. ir tik daudz dažādu uzskatu sistēmu, ka man jau sāk nākt vēmiens. un labākais ir tas, ka viena otru nevar nedz noliegt, nedz īsti papildināt. vakardien sēdēju ētikas lekcijā pie profesora Rubeņa. viņš ir autors kādām 30 antoloģijām, kas šodien grezno Zvaigznes ABC grāmatnīcas filozofijas plauktiņu. skaists runātājs, bet tomēr Zvaigznē ir vēl daudzas citas grāmeteles arī, un tas viņu padara par vienu no bara. arī kants sanāk, ka ir viens no daudziem, tāpat kā loks, bēkons, didro, voltērs, platons, sokrats, aristotelis, ņūtons, einšteins, rainis, seneka, spinoza, dekarts, laibnics, paskāls, hēgelis, un daudzi, daudzi citi. ievērojami, mainījuši daudzus likteņus, bet tomēr katrs ir zvaigzne starp miljons citām. man nav īsta pamata uz kā stāvēt, tāpēc es esmu padevies kārtīgā slinkumā un nu jau kādu mēnesi pilnīgi nekā nedaru. iespējams tāpēc, ka sevī saskatu kādu talantu un nezinu kur īsti to likt.

...

man ir kauns par sevi...

Dons Žļurgāns

es spēlējos ar viena cilvēka likteni. guļu ar viņu kopā un klausos uz savu pusi raidītajos glaimojošajos vārdos. un neatbildu ar to pašu... es klausos un priecājos par to, cik labs es esmu, cik lielisks, cik mīļš un cik feins, cik fantastiski es daru to un cik burvīgi šito, cik skaisti es izskatos un cik veikli un prātīgi māku diskutēt. patīkami. manā rokā atrodas pukstoša sirds un es nedaru pilnīgi nekā, lai to atmestu vai pieglaustu pie savējās.
pirms kāda laika es apsolīju sev, ka nebūs vairs manas atraidīšanas, ka būšu pieklājīgs un darīšu to, ko prasa situācija un gaidīšu kā tas viss beigsies. laiks steidzas uz priekšu un man tomēr sāk likties, ka arī no nekā nedarīšanas kaut kādas jūtas tomēr veidojas. pieķeršanās, pieradums, iekāre un slāpes. es tik nezinu, vai tas ir pietiekams pamats, lai rastos kas brangāks un spēcīgāks. es savas dzīves laikā esmu salauzis tik daudz siržu, ka man paliek bail iedomājoties, kas mani sagaida, ja tiešām pastāv elle...