Keda

Mīlestība ir akla, kurla un varen stulba! kāpēc nav tā, ka var ieķerties loģiski pareizajā cilvēkā? tajā, ar kuru tev skaidrs, kas viss būs kārtībā, tajā, kam nav stulbu paradumu, kam galvā darās feini interesantas lietas un kam nedaudz nevainīgi pieklibo izskats? kāpēc tam, kas sirdij liek pukstēt straujāk, ir jābūt tik glancētam, tik perfekti veidotam, tik necili apveltītam ar saprātu? atkārtota skriešana sienā vēl nekad nav devusi pozitīvu rezultātu. kāpēc fucking nešanās uz fucking vecajām simpātijām nemāk mācīties no vecajām kļūdām? kāpēc uz vecā puna jākrāmē vēl viens? man jau likās, ka būs gana. ka nu esmu sapratis, kāpēc patika kādreiz un kāpēc nekas nesanāca. domāju beidzot esmu pielicis vienu treknu punktu visam tam, kas kādreiz darījās manā galvā. bet še tev!!! divas tikšanās reizes un atkal viss loģiskais un laikā gaitā izkaltais plāns par manu noturēšanos un pilnveidošanos tiek veiksmīgi pabāzts kaķim zem astes... jūtos kā idiots, kas septiņas reizes uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa. pats sliktākais ir tas, ka šis laikam ir mans liktens. un, kad pienāks mana astotā reize, es nebūšu pabīdījies ne pa soli tālāk, katrs nākamais sitiens būs tikpat spēcīgs kā iepriekšējais un tā līdz kapam. par nožēlu nākas secināt, ka pastāv lietas, kas nekad nemainās.