sestdiena, 2007. gada 29. decembris

Kaspars

es pazīstu kasparu! tas ir liels gods viņu pazīt, jo visiem nav tādas privilēģijas. kaspars saka, ka viss, kas viņam pieder ir ļoti labs, nu gandrīz kā jauns. viņam patīk filozofēt un meklēt jaunus ceļus savas dzīves atvieglošanai. kaspars ir ļoti īpašs cilvēks. viņš saka, ka naudai nav pilnīgi nekādas nozīmes, svarīgāka ir morālā attīstība un patiesības uzzināšana. kaspars nesen izteica domu, ka varētu iet klosterī, jo mūki esot sanieguši tādu līmeni savā attīstībā, ka visa pasaulīgā vietu uztverē ieņēmis vienīgi Dievs. tas ir apbrīnojami un pievilcīgi. kasparam patīk iesaistīties sarunās un veikli izteikt savu viedokli par visu. un jā... es pirms pāris gadiem nopirku vienu lietu no kaspara. izrādījās, ka tā ir papusei salausta. katra mūsu saruna beidzas ar strupceļu, jo saduras akadēmiska tipa domāša ar vienkāršu brīvdomību, kas savus uzskatus balsta uz pieredzes balstītiem vispārinājumiem. un mani nepamet sajūta, ka kaspars visu laiku lūkojas manā makā. situācija, kad es darbā nepelnu vairāk naudas nekā viņš, laikam ir nepanesama. tādā gadījumā kaspars visus aizkavē, lai varētu padarboties vēl nedaudz. un kad viss ir padarīts, tad notiek strīdi par atlīdzību, jo ir patērēts ļoti svarīgais laiks, ko veiksmīgi varēja atvēlēt sevis pilnveidošanai. un man liekas, ka iešana klosrterī ir tikai mēģinājums izbēgt no atbildības nastas, jo gadījies tā, ka kasparam ir draudzene, ar kuru kopā viņi bankai ir laielu naudu parādā. un no parāda nevar aizbēgt, jo tad jāmaksā būs tēvam, kura kasparam laikam ir žēl. es jūtos laimīgs, ka pazīstu tādu cilvēku kā kaspars.

Nav komentāru: