Mīlestība

Pirms pāris gadiem kādas skolas organizētas ekskursijas laikā es iepazinos ar vienu meiteni. cik atceros pati ekskursija neatšķīrās no visām pārējām - visi bērni/skolēni tika ganīti kā tikko no sprosta izlaistas aitas, veto uz cigaretēm alkoholu, narkotikām... respektīvi, uz visu, kas jauniešus tajā foršajā vecumā vilina. lieki piebilst, ka aizliegums bija tikai formāls un pienākušajā vakarā (2 dienu ekskursija) katrs darīja to, ko uzskatīja par vislabāko. kad pietiekami bija malkots grādīgais un piesmēķēta kāda biedra izstabiņa, sanāca ielaisties sarunā ar iepriekšpieminēto meiteni. sarunas ilga visu nakti. pēc tam nedaudz nākamajā dienā. pēc tam liecību dienā. pēc tam randiņā. un tam visam pa vidu es dzirdēju/nojautu/sapratu, ka mans sarunu partneris netic mīlestībai! nevis cilvēku pievilkšanās spējai, bet tieši mīlestībai, kas tiek uzpūsta no vienkāršas komunikācijas un nelielām simpātijām. nekā tik banāla, kā raksta romānos un apcer dzejā, reālajā dzīvē nemaz nav. (cik atceros skaidrojums bija krietni plašāks un ticamāks, bet doma apmēram tā pati) man tas bija liels šoks! spriedu - kā var neticēt kaut kam tik sakrālam, tik pašsaprotamam, tik unikālam, tik patstāvīgam un tik daudz apcerētam? un tieši tagad, kad šis atzinums man pa galvu šaudījies vairākus gadus, kad pamazām sāku (pašam negribot) tam noticēt, kad sāku zaudēt pēdējās cerības kaut reizi vēl tā pa īstam iemīlēties, es uzzinu, ka viņa pilnā laimē ir līdz ausīm iemīlējusies un pavisam nesen apprecējusies!!! man nav pilnīgi nekas pretī viņas laimei un mīlestībai - vēlu viņai saticību līdz pēdējai dieniņai un septiņus bērnus vismaz! taču šobrīd dīvainās sakritības dēļ jūtos nedaudz no laivas izmests.