Pārdoma par talantiem

atceries visiem tik ļoti mīļā Raiņa vārdus, ka talants uzliek tā nēsātājam pienākumu to izkopt un nest cilvēcei kādu labumu. tas skan ļoti skaisti, varētu pat teikt cildinoši. tik daudzi man liek justies vienam no tādiem, kam ir pienākums pret citiem. arī pats sevi reizēm iztēlōjos par ļoti gudru, bet tas notiek līdz brīdīm, kad kāds ierāda man vietu (parasti gan tas uzreiz nepielec un ne vienmēr pēc pielekšanas tam gribās noticēt) taču raugosties no otras puses, laikam jāatzīst, ka mans intelekts ir virs vidējā (nez kādi ir tie kritērīji, kas nosaka to vidējo vai zemāko vai augstāko līmeni? šobrīd gluži vienkārši paļaujos uz savām spriešanas spējām par apkārtējo pasauli) un kāda jēga tam, ka dažs labs sauc mani par gudru? man ir viena cita īpašība, kas to atsver - dod iespēju tālākā nākotne pievienoties tiem, kas nodzīvojuši pusi no mūža, sāk nožēlot visu neizdarīto. tas ir slinkums, no kura izriet koncentrēšanās traucējumi un vēl citas nejaucības. un ar to pilnīgi pietiek, lai visu talantu varētu laikam ejot norakt kā nebijušu. dažs labs varētu šo visu nosaukt par jēlu žēlošanos , bet man tiešām nav skaidrs, kāpēc man tādas īpašības ir iedalītas. (neesmu reliģiozs cilvēks, tāpēc šeit nev nekādas nepieciešamības pēc kādu dievu piesaukšanas. ticu aukstākam spēkam, taču uzskatu, ka pārlieku liela pielūgsme un sevis mīdīšana tā priekšā nav vitāli nepieciešama. tas ir tas pats, kas pielūgt kādu fizikas likumu vai dabas parādību) gribētos uzzināt, vai pastāv liktenis, jo tad būtu skaidrs manas dzīves mērķis, un visus šos jautājumus varētu aizmirst. ehhh... dzīve laikam tomēr ir grūta.