Klusums

lai arī cik bieži es kladzinātu par to, ka cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, tomēr to nevaru attiecināt uz sevi. ar vien vairāk pārliecinos par to, ka man diezgan bieži pietiek pašam ar savu kompāniju. reizēm galvā risinās tik interesantas lietas, ka pat vismazākais traucējms liekas uzbāzīgs un nepanesams. protams, uznāk arī nepārvarama vēlme ar kādu komunicēt, bet tas notiek salīdzinoši retāk. pazīstu diezgan daudz tādus, kas šķiet bez citu uzmanības nevarētu nodzīvot pat veselu dienu, bet, ja es tiktu pie attiecīgām lietām (piemēram datora un dažām filozofijas grāmatām), varētu nodzīvot bez neviena laikam kādu mēnesi. tik vajadzētu ierīkot kādu īpašu ēdiena pagatavošanas uzparakti, ja pasākums notiktu slēgtā telpā un ar mākslīgu apgaismojumu. taču varbūt tas ir pārdroši teikts un pēc dažām dienām jau sāktu jukt prātā. pagaidām svos patīkami vientuļajos vakaros vēl neesmu sācis runāt balsī pats ar sevi (ko es uzskatītu par ārprāta pirmo pazīmi), tāpēc droši varu teikt, ka vēljprojām esmu garīgi vesels. vismaz man tā liekas.