Žēl

Nu jau laikam pagājis vairāk kā mēnesis kopš mana otrā dzejas uzveduma (godīgi sakot, īsti neatceros ne datumu, ne to, vai tas bija novembrī vai oktobrī), bet vēljoprojām mani nepamet visas tās izjūtas, ko man nācās izlaist cauri smadzenēm tajā brīdī, kad skatījos uzveduma ierakstu. mēģinājumu laikā man sāka likties, ka dzejas proklamēšana ir lieta, kas sāk padoties tīri labi. sajutos diezgan pašpārliecināts un pasākuma laikā par spīti visam uztraukumam (un pirms tam izdzertajam balzāmam) centos izšaut tik labu kvalitāti cik vien iespējams. uzvedums beidzās ar nojausmu, ka esmu izspiedis no sevis maksimumu. jauki... bet tas sasodītais video atvēra manas acis ļoti plaši. visas emocijas, kuras man likās tekam ārā no mutes vienkārši neeksistēja; kustības bija tik pat iespaidīgas kā sālsstabam; un balss tik pat aizkustinoša kā lauka vidū stāvošs akmens. liekas, ka viss tas, ko centos parādīt citiem, bija iestrēdzis kaut kur pusceļā starp galvu un muti - tātad, iespējams, degunā, jo sākotnēji nevarēju atpazīt pats savu balsi. tas bija sāpīgi! man likās, ka savu pirmo dzejoli es izpratu vislabāk, taču, atceroties izjūtas, video bilde likās tik neadekvāta prāta stāvoklim, ka noskatīties varēju tikai ar stipri sakostiem zobiem. ar sāpīgu nožēlu jāatzīst, ka man nav pilnīgi nekāda talanta dzejas deklamēšanā, jo pietrūkst pašā galvenā - spēja nodot savas emocijas citiem. nav problēmu ar to trūkumu, viņas tikai paliek uzvietas tad, kad tām būtu jākustas uz skatītāju pusi. žēl.