Skaistais

pasaules hierarhija cilvēku skaistuma ziņā ir ļoti vienkārša - ir skaisti piemēri un neglīti, vairāk skaisti nekā neglīti un vairāk neglīti nekā skaisti, kā arī tādi, kas nav nedz skaisti, nedz neglīti. (citu variantu pašlaik nevaru iedoāties) kāpēc tāda sistēma ir izveidojusies? skaidrs, ka visi nevar būt vienādi, jo tādā gadījumā dzīve būtu krietni vien vienkāršāka (estētiku varētu attiecināt tikai uz puķēm un dažām citām lietām) (jūtu kā plaukst argumentācijas kļūdas) un pašsaprotams, ka daba neko tādu nekad nedarītu... (pats tikko sasmējos atceroties fizikas stundas vidusskolā, kurās skolotāja par visiem lāgiem centās iegalvot, cik daba savā būtībā ir triviāli izprotama) tiem skaistajiem indivīdiem dzīve liekas mazāk komplicēta, jo tajās situācijās, kad nevar izšmaukt pateicoties prāta ātrai darbībai, veiksmīgi nāk talkā izskats. kā arī partneri dzīvošanai kopā, šķiet, atrast daudz vieglāk, jo ir lieta, kas tevi citu acīs ceļ nedaudz augstāk, lai arī cik ietilpīgas būtu tavas smadzenes (šoreiz gribētos aizmirst visos tos nūģus, kas postulē, ka izskatas svarīgs tikai seklajiem cilvēkiem) gribas aizvien vairāk ticēt, ka teicienu "neskati vīru no cepures" izdomājuši tie neglīteņi, kas arī vēlas dzīvē stabilu mieru, bet, lai tādu iegūtu, nākas celt savas akcijas ar visiem iespējamajiem paņēmieniem. neviens skaisties nekad neko tādu nesaka, jo tādā gadījumā viņš/viņa savu priekšrocību noraktu kā nebijušu (ja otrs spētu atvērt ausis, lai kaut ko saklausītu) kas līdzīgs notiek arī ar vīriešu locekļu izmēriem - neviens, kam biksēs ir šļauka, neuzdos jautājumu, vai izmēram ir nozīme, jo viņa gadījumā tas ir mazsvarīgi. ja nozīme ir, tad viņam paveicies, ja nozīmes nav, tad viņš vienalga kotēsies augstu to acīs, kas uzskatīs, ka nozīme tam tomēr ir. (šis vīriešu mūžīgais ekstenciālais jautājums ir atsevišķa raksta vai pat pētījuma cienīgs) katrs sev blakus vēlas redzēt skaistuma paraugu, bet ne katram to izdodas realizēt. (ha! vēlviena argumentācijas kļūda, es laikam tikai no tādām vien pārtieku) ko darīt tiem, kas nav tik pašpārliecināti, lai iegūtu visvisskaistāko? atbilde ir ļoti vienkārša - reinkarnācija, kas šī jautājuma atbildei pārvelk pāri ļoti treknu svītru. nedaudz ironiska interpretācija - (kā reklāmas sauklis) ja tev nav paveicies šajā dzīvē, respektīvi tu esi neglīts un nav nekādu cerību pārvērsties par gulbi, tad neķer kreņķi, nodzīvo atlikošo laiku līdz galam (jo pašnāvība taču nav attaisnojama nekādā gadījumā) un varbūt nākamajā dzīvē tev paveiksies un piedzimsi par Miss/Mr Pausaules cienīgu kandidātu. vai nav skaisti? vienīgais, kas vajadzīgs cilvēkam, lai justos labāk, ir cerība. vienalga pamatota vai ne. ja tās nebūtu, tad šaubos, vai cilvēks kā suga vispār vēl pastavētu.