svētdiena, 2007. gada 30. decembris

Pieredze

manī vairs nav tā jaunības naivuma, kas liek paskatities uz kādu pretējā dzimuma pārstāvi un sajust, ka sirds pukst straujāk tikai tāpēc, ka gurnus apsedz svārki, ko pārkskatīšanās dēļ var nosaukt par platu jostu. tas ir skumji. no saviem darba kolēģiem esmu pārklausījies padomus par dzīves gudrībām, piemēram, klasiskā situācija ar precībām - pirmo reizi apprecas dumjas un nepilnīgas mīlestības dēļ, bet otreiz saprāta ciešā pavadībā, nu tā lai sadzīvē saskan. es esmu pārāk liels ideālists, lai tādas muļķības veiksmīgi noturētos manās sapņaini idilistiskajās cerībās par nākotni. gribu iemīlēties un apprecēties nevis tādēļ, ka sadzīve liktos tīri ok, bet tādēļ, lai nebūtu jāpavada ilgas stundas nomodā domājot tikai par vienu cilvēku, ko esmu palaidis vējā. jā, dzīve sastāv no sīkumiem, bet sīkumus satur kopā lielas lietas un mīlestība ir viena no tām. esmu gatvas upurēties nelielai netīrībai kaktos un olu čaumalai omletē, ja mīlu to, kas nepazīst šaupeli un nemāk pāršķelt olu. un tomēr visas tās pamācības ir darījušas savu. esmu samaitāts ar citu pieredzi. nekā neteiktu, ja tā būtu manējā. saprāta balss ir iejaukusies tur, kur beidzas tās vara un čakarē visu manu dzīvi. sākumā likās, ka visi tie naivie padomi darīs man tikai labu un laika gaitā nekāpšu uz tiem grābekļiem, kas devuši zilumus uz citu uzacīm, bet tagad es apjaušu to lielo starpību starp manu pasaules redzējumu un to, kas piemīt tiem austrumu gudrajiem. varbūt man tas kāta sitiens pa pieri liksies tik patīkams, ka to vien darīšu kā zilināšu savu seju.

1 komentārs:

Elīna teica...

hmm..netīrus kaktus un čaumalu omletē tev neredzēt!